Hei, draugi, ārkārtīgi skaista pavasara pasaka:)

Jāņtārpiņš un Maijvabole
Saule jau bija uzaususi un Jāņtārpiņš pēc kārtīgi nospīdētas nakts bija apsēdies „Zem ceļmallapas” kafejnīcā padzert tēju.
„Vai drīkst piesēst”, pie Jāņtārpiņa galda pienāca Maijvabole. Saņēmusi Jāņtārpiņa piekrišanu, viņa turpināja: „Jau sen vēlējos ar tevi parunāties, taču tu vienmēr tāds aizņemts un steidzīgs, tāpēc nekad nav sanācis.”
Maijvabole bija bieža viešņa „Zem ceļmallapas” kafejnīcā. Gandrīz katru dienu viņā bija šeit sastopama malkojam kādu dzērienu un risinām ar kādu sarunas par Visu Lietu Aptverošajiem Jautājumiem. Maijvabole uzskatīja, ka tie ir paši galvenie jautājumi kukaiņu dzīvē un piešķīra šo jautājumu studēšanai jo lielu nozīmi. Kaut kā bija sanācis, ka Jāņtārpiņš bija palicis gandrīz vienīgais kukainītis, ar ko Maijvabolei par šo tēmu nebija sanācis parunāties. Lieki teikt, ka, ieraudzījusi Jāņtārpiņu sēžam vienatnē pie kafejnīcas galdiņa, Maijvabole steidza izmantot izdevību, lai aizpildītu robu savā sarunu biedru sarakstā.
„Klau, Jāņtārpiņ,” Maijvabole svarīgi uzsāka sarunu, „pastāsti, kā tu nonāci līdz gaismas starošanai. Es par to esmu daudz lasījusi un runājusies ar citiem kukaiņiem, bet man pašai tas kaut kā nesanāk. Un kā redzu, citiem, izņemot tevi, arī nē.”
„Es nezinu, kā es nonācu,” Jāņtārpiņš atbildēja, „tas kaut kā vienā brīdī sākās, man pašam šķita, ka es kaut kā papildus atmostos, un tad tas sāka notikt.”
„Ko nozīmē – papildus atmostos? Vai tad tu līdz tam gulēji?”
„Nu laikam tā varētu teikt. Taču tad es kaut kā papildus pamodos un sāku starot. Un tā nu kopš tā laika es nepārtraukti spīdu.”
„Klau, Jāņtārpiņ,” Maijvabole domīgi pakasīja pakausi, „kā tev liekas, kā tas var būt. Es cītīgi lasu grāmatas par gaismas īpašībām, studēju gaismas korpuskulārās dabas teoriju, apmeklēju lekcijas saules zaķismā, bet man kā neizdodas, tā neizdodas spīdēt. Bet tu tā vienkārši ņem un spīdi! Es nesaprotu!”
„Mēs, jāņtārpiņi, zinām, ka domas par spīdēšanu novērš pašu spīdēšanu. Mēs varam starot gaismu tikai tad, ja nedomājam. Ja arī domājam, tad tikai pašiem jau esot savā gaismā saplūdušiem ar Lielo Gaismu. Tad domāšana netraucē starot jaunu gaismu. Pretējā gadījumā mēs paliekam tumši.”
„Vai tas nozīmē, ka jūs neko nezināt par spīdēšanu un spīdat?” Maijvabole bija neizpratnē.
„Nē, tā gan nevarētu teikt. Nedomāšana jau nenozīmē nezināšanu. Mums ir spīdēšanas zināšana, bet to es nepratīšu tev pastāstīt.”
„Nu, bet tu taču vari man šīs spīdēšanas zināšanas nodot,” Maijvabole tincināja tālāk, „un, iedomājies, es tās nodošu vēl tālāk un visa Pļava laistīsies vienā gaismā.”
„Tur jau ir tā lieta, ka zināšanas traucē nedomāt un līdz ar to novirza no spīdēšanas. Es jau teicu, ka nedomāšana ir galvenais priekšnoteikums gaismas starošanai. Savukārt, starošanas zināšanu nodot nav iespējams, līdz tai katram kukainim jānonāk pašam. Zināšanas ir viena lieta, bet zināšana – pavisam kaut kas cits!”
„To es nesaprotu”, Maijvabole sarauca uzacis, „vai tas nozīmē, ka gaismas korpuskulārās dabas studēšana man nepalīdzēs? Ka arī sauleszaķisma lekcijas man nepalīdzēs?”
„Nezinu,” Jāņtārpiņš godīgi atbildēja, „bet zinu, ka tas viss tev var nopietni traucēt, jo lasīdama un studēdama tu būsi uzzīmējusi krāšņu, skaistu gaismas bildi, bet bilde jau nav pati gaisma. Un, turot savā priekšā bildi, tu nevarēsi nonākt pati pie savas gaismas, jo skatīsies tik uz bildi.”
„Hmm,” Maijvabole kļuva domīga, „maz ko sapratu, bet lai nu paliek. Pastāsti, ko tu domā par sienāžu stāstīto, ka drīz šai Pļavai pienākšot gals. Viens no sienāžiem esot redzējis Skudru kalendāru, kas drīz beigšoties, jo kurmji esot paredzējuši šo Pļavu uzart. Kā tev šķiet, vai kurmji to patiešam var?”
„To es nezinu,” Jāņtārpiņš paraustīja plecus, „taču mēs, jāņtārpiņi, zinām, ka neatkarīgi ne no kādiem kalendāriem, galvenais jāņtārpiņu uzdevums ir nonākt pie spīdēšanas. Cita uzdevuma mums nav. Turklāt šādu kalendāru apspriešana un kurmju spēju izvērtēšana rada ļoti lielu domu mākoni, kas aptumšo ceļu pie gaismas starošanas. Tas novērš no tā.”
„Nu gan tu sarunāji blēņas!” Maijvabole novīpsnāja, „Tu gribi teikt, ka Pļavas liktenis tevi nemaz neinteresē?”
„Interesē, kā nu ne. Taču mēs nevaram ietekmēt kurmjus, un tāpēc par to nav vērts lauzīt galvu. Kā jau teicu, galvas lauzīšana novērš no ceļa uz gaismas starošanu. Un šis ceļš mums, jāņtārpiņiem, ir pats galvenais.”
„Pat svarīgāks par Pļavas pastāvēšanu?”
„Jā, jo nonākot līdz gaismas starošanai, nekādi tumsas darbi mums neko vairs nevar padarīt – mēs taču esam ar savu gaismu. Lai cik apkārt kļūst tumšs, lai ko dara kurmji – mēs paliekam gaismā, jo starojam gaismu, jo esam saplūduši ar Lielo Gaismu. Vai tad var būt kaut kas vēl svarīgāks?”
To teikdams, Jāņtārpiņš iezaigojās sevišķi stipri. Maijvabolei nācās acīm priekšā pielikt avīzi, lai neapžilbtu. Turot avīzi acīm priekšā, Maijvabole paguva izlasīt divus virsrakstus: „Sienāži streiko, jo stirnas šajā mēnesī nograuzušas Pļavas zāli par desmit procentiem zemāku” un „Lekcija: jauni pierādījumi gaismas viļņu koherencei.”
Maijvabole vēl nezināja, vai apmeklēs lekciju. Maijvabole priecājās, ka avīze pasargājusi viņu no spilgtās gaismas.
„Te jau akls var palikt”, Maijvabole nodomāja, „citi sarunu biedri tādi normāli kukaiņi, bet šis jāņtārpiņš, nudien, ir galīgi traks! Labi, ka avīze bija pie rokas. Tā mani no gaismas nosargāja!”