I.Ziedonis: Mana lūgšana tev, Miera kodolam.

Es lūdzu tev, sāc ar mani un remdini manas dusmas, pasargā manu iecietību. Dod man spēku pār nezāli, dod rozi, kas nezāli noēno, dod rožu lauku, caur kura pinumiem nezāle atsakās līst.

Dod mieru manos laukos vispirms, lai izaug labība manos laukos vispirms, lai visi redz, ka mēs ēdam un dzeram to labāko, ko dod miers.
Lai visi ierauga, redz un pēc padoma prasa.
Dod skaisti staigāt. Dod skaistu gaitu – nezagties, nelavīties. Lai viņi redz, kā mēs ejam, lai viņi arī grib.
Dod man redzēt viņus ne kā aklam, kad esmu zem viņiem, bet ieraudzīt tikai, kad esmu jau pāri.
Dod man cietam būt, lai nespēju atbildēt, kad viņi kliedz uz mani, lai nespēju skaļi, ne čukstus, ne sevī.
Mēs neesam daudz, tāpēc ātrumu dod mums, rauj mūs laukā pa vienam, virs galotnēm, pāri sēklas kaisīt viņu pulkā – brikšņā un pūžņā.
Dod tik lielu mieru mūsu vārdiem, ka viņu skaļums tiem nelīdz.