ceturtdiena, 2012. gada 30. augusts

Stāsts par dvēseles līdzinieku satikšanos.


 Mums katram paredzēts kāds īpašs cilvēks. Reizēm divi, trīs vai pat četri. Šie cilvēki var nebūt no vienas paaudzes. Viņi ceļo pāri laika okeānam un debesu dimensiju dziļumiem, lai atkal būtu kopā ar mums. Viņi nāk no otras puses - no debesīm. Sejas vaibsti ir citi, bet sirds nekļūdās. Tā pazīst. Sirds skatījusi šo seju mēnesgaismas pielietos Ēģiptes tuksnešos vai mūžsenos Mongolijas līdzenumos. Varbūt izcīnījāt kopīgas kaujas zem kāda sen aizmirsta karavadoņa karoga, varbūt pavadījāt kopīgu mūžu klints alās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sieti mūžības saitēm, jūs nekad nebūsiet vieni.
   Prāts var aizmirst,bet sirds - tā nekļūdīgi zinās.
   Šķietams svešinieks pirmo reizi satver tavu roku, bet atmiņas par pieskārienu pārvar laiku un satricina katru tavas būtnes šūnu. Tu notver sievietes skatienu un atpazīsti dvēseles līdzinieku pāri gadsimtiem. Sirds strauji sitas. Rokas pārklāj zosāda. Viss cits zaudē nozīmi.
   Pat ja beidzot esat satikušies un tu viņu atpazīsti, tavs gara līdzinieks tevi var nepazīt. Tu šo saikni skaidri izjūti. Tu redzi iespējas veidot nākotni - bet viņš to nesaredz. Bailes, prāta apsvērumi, varbūt problēmas aizplīvurojušas viņa acis, un viņš neļauj tev šo plīvuru noraust. Tu sēro un bēdājies, bet viņš iet tālāk. Liktenis nav uzbāzīgs.
   Bet pat vulkāna izvirdums savā kvēlē nespēj līdzināties brīdim, kad jūs viens otru atpazīstat. Spēks, ar kādu izlaužas aizturētā enerģija, ir milzīgs.
   Dvēseli var atpazīt vienā mirklī. Pēkšņa sajūta, it kā tu šo cilvēku zinātu līdz pašiem sirds dziļumiem,- tik dziļi, cik apziņa nemaz nesasniedz. Tik dziļi, kā reizēm nepazīstam pat savus ģimenes locekļus. Tu intuitīvi zini, ko teikt un kā šis cilvēks reaģēs. Drošības izjūta par to, ka vari uzticēties, ir daudzkārt lielāka par to, ko iespējams iegūt, kādu pazīstot dienu, nedēļu, vai pat mēnesi.
   Bet dvēseles atpazīšana var notikt arī lēnām un pakāpeniski. Svešāduma plīvurs tiek noņemts pamazām. Ne vienmēr atpazīšana notiek uzreiz. Reizēm ir jāsagaida īstais laiks, un tam, kas saredz pirmais, jābūt pacietīgam.
   Varbūt cilvēka izskats, sapnis, kāda atmiņa, kāda pārņēmusi sajūta liek domāt, ka esi sastapis dvēseles līdzinieku. Tevi atmodina viņa rokas vai lūpu pieskāriens, un dvēsele atkal sajūt prieku dzīvot.
   Varbūt pieskārienu, kas atmodina, sniedz tavs bērns, tēvs vai māte, brālis vai māsa, kāds patiess draugs. Vai arī mīļotais cilvēks, kas pārvarējis gadu simtus, lai tevi noskūpstītu vēlreiz un atgādinātu, ka jūs esat kopā vienmēr, uz mūžu mūžiem.
      /Braiens L. Veiss  '' Mīlestība nekad nebeidzas '' /
http://didzis.weebly.com/16/post/2012/08/pirm-nodaa-no-braiena-l-veisa-grmatas-mlestba-nekad-nebeidzas.html

Samierināšanās un pieņemšana.



          Ja paraugāmies tuvāk uz jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”, mēs ikdienas dzīvē varam saskatīt daudz interesantu aspektu, pie kuriem ir vērts nedaudz pakavēties.
            Viens no šādiem aspektiem ir divi cilvēka emocionāli stāvokļi. Sauksim tos tā, lai gan patiesībā emocionāls (lasi – saistīts ar emocijām) ir tikai viens no turpmāk apskatītajiem stāvokļiem, tomēr ērtības labad paliksim pie šī apzīmējuma attiecībā uz abiem. Runa būs par samierināšanos un pieņemšanu.
            Ikdienas dzīvē šie stāvokļi nereti tiek jaukti. Cilvēkam kaut kas nepatīk, tomēr uzskatot, ka viņam ir jābūt „labam”, „pareizam”, „pieklājīgam”, negāciju patur sevī, domājot (nereti arī skaļi deklarējot), ka situāciju ir „pieņēmis”. Sevišķi teiktais attiecas uz tā saucamajiem garīgā ceļa gājējiem, kuri ļoti vēlas būt „labi” un „pareizi”, kārtējā krupja norīšanu uzskatot par jaunu sasniegumu savā garīgajā izaugsmē.
            Jā, tas ir tiesa, ka ikdienā mēs ar daudzām lietām esam spiesti (vai vismaz mums liekas, ka cita ceļa nav) samierināties. Tomēr samierināšanās nekādi nav pieņemšana.
            Samierināšanās ietver iekšēju konfliktu. Iekšējās negācijas vulkāns virmo, tomēr lava neizplūst, jo mēs esam krāteri nobloķējuši. Otrs salīdzinājums – mūsos ir nospriegota atspere, kura tiek varmācīgi noturēta, lai tā neizšaujas.
Kas ir tas spēks, kas vulkānu/ atsperi notur? Tā ir mūsu pašu dzīvības enerģija. Tādējādi katra samierināšanās laupa daļu mūsu dzīvības enerģijas, samazinot dzīvošanas kapacitāti (lasi – dzīvesprieku). Iespējams, ka depresija nav nekas cits kā samierināšanās daudzums, kurš ir nolaupījis itin visu dzīvības enerģiju. Atspere ir jānotur, tās noturēšanai tiek patērēta visa dzīvības enerģija un cilvēkam vairs neatliek spēka dzīvošanai.
            Ja dzīvības enerģijas vulkāna noturēšanai kaut uz brīdi nepietiek, notiek izvirdums, kurš izpaužas agresijas veidā uz līdzcilvēkiem (no līdzcilvēkiem tiek nolaupīta daļa viņu dzīvības enerģijas vulkāna turēšanai). Ja tās pietiek, ir nosacīti stabils stāvoklis, kurā:
1)     iekšā verdošā lava agri vai vēlu izraisīs fiziskā ķermeņa slimības;
2)     iekšā verdošā lava, attiecīgi vibrējot, pēc principa „līdzīgais pievelk līdzīgo” no Esamības izveidos notikumus, kas ar tādu pašu agresijas devu būs vērsti pret konkrēto cilvēku.
Pieņemšana neietver iekšēju konfliktu. Nav vulkāna, nav atsperes, nekas nav jātur, un visa enerģija tiek veltīta dzīvošanai tās visradošākajā izpausmē. Pieņemot cilvēks tiek dziedināts (Nereti „pieņemšana” un „piedošana” tiek lietoti kā sinonīmi. Tas nav gluži viens un tas pats, taču par to ir atsevišķs stāsts). Ar katru patiesas pieņemšanas soli cilvēks pietuvojas līdzsvaram, harmonijai; varbūt var apgalvot, ka tieši spēja pieņemt ir cilvēka garīgās evolūcijas pamatā. Tieši spēja pieņemt noved pie sapratnes par to, ko īsti nozīmē daudz kur sastaptā tēze, ka „viss ir viens” un ka pasaule nav „balta” vai „melna”, „laba” vai „ļauna”. Tā ir tāda, kāda tā ir – dižena savā daudzšķautņainībā, kur viena lieta papildina otru.
Padomājot par to dziļāk, mēs varam nonākt pie vēl vienas atziņas. Bībeles stāsts vēsta, ka Ādams un Ieva zaudēja paradīzi brīdī, kad nobaudīja augļus no „laba un ļauna atzīšanas koka”. Šis stāsts patiesībā ietver diženu atslēgu. Attiecībā uz mūsu šā brīža tēmu – varbūt var paraudzīties uz šo vēsti kontekstā, ka, dalot pasauli „labajā” un „ļaunajā” (laba un ļauna atzīšanas koka augļi!), Ādams un Ieva zaudēja spēju pieņemt lietas tādas, kādas tās ir? Un varbūt, ka tieši tas ir cēlonis paradīzes zaudēšanai?

Kā atšķirt samierināšanos no pieņemšanu? Pati vienkāršākā (vienīgā?) metode ir ieklausīšanās savā ķermenī. Ja konkrētās situācijas, cilvēka, notikuma atcerēšanās izsauc negatīvu emociju uzvirmojumu, notiek samierināšanās. Ja nekas neuzvirmo, notikusi pieņemšana.
Kā pieņemt? Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums, uz kuru nevar sniegt atbildi, jo vārdi to vienkārši nesatur. Varbūt iesākumā var palīdzēt apcere par jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”:
 - šķiet, kas var mazām karūsiņām dīķī būt ļaunāks par līdaku, tomēr cilvēki ar attiecīgu pieredzi jums pateiks, ka karūsiņas, līdakām dīķī neesot, vai nu neaug vispār, vai aug ļoti ļoti lēni;
- ja vasarā līst, mēs sakām, ka ir „slikts” laiks, taču varbūt, ka tieši šis lietus (lasi – tas „sliktais” laika maitātājs!) ir nepieciešams, lai izaugtu augļi, dārzeņi, labība un lai mums būtu ko ēst.
Šādu sarakstu var turpināt. No tā garuma nemainās jau „Dainu Alķīmijā” pieminētais, ka viss ikdienā sastopamais „sviests” nav nekas cits, kā materiāls mūsu izaugsmei. Kur tad lai mēs ņemtu to „svinu” no kā „zeltu” uzradīt? „Zelta” radīšanas process notiek neatkarīgi no mūsu gribas, jo tam pamatā ir evolūcijas likums. Mums ir dota izvēle – vai ļauties šim likumam neapzināti, tādējādi ejot cauri sāpēm, ciešanām, asarām, vai ienest šajā procesā kaut nelielu apzināšanās dzirksti, ar to izgaismojot savas attieksmes tumšos kaktus un tādējādi iegūstot sapratni, ka tas velns patiesībā nemaz nav tik „melns”. „Melnumu” tam esam piedēvējuši mēs paši. Kolīdz būsim to sapratuši, velns mums šķelmīgi uzsmaidīs un atvadoties pateicībā pamās ar asti. Viņš būs atbrīvots no nepateicīgo pienākumu veikšanas. Pasaule būs palikusi kaut nedaudz un tomēr gaišāka. Un ziniet? Varbūt šajā brīdī velns zaudē savus ragus,  asti un iegūst spārnus? Varbūt tā rodas eņģeļi?
/Ģirts/
http://gaismasvirziens.blogspot.com/2012/07/samierinasanas-un-pienemsana.html

ceturtdiena, 2012. gada 9. augusts

Sarmītes Krišmanes divu dienu praktiskais seminārs Gulbenē 25.08.-26.08.2012.

   Semināra tēma - "Bailes un to transformācija".
Un kā parasti - jautājumi, atbildes un sarunas par šo un ne tikai par šo tematu.
Lūgums informēt par vēlmi piedalīties. Iespējamas arī nakstmājas.
Telefons - 26302998 (Sarmīte).




  



pirmdiena, 2012. gada 6. augusts

Aicina Šverns Māris!

       Jau divus gadus vasaras saulgriežus mēs svinam ļoti skaistā un enerģētiski interesantā vietā netālu no Liezēres, Madonas novadā. Šo vietu vietējie sendienās saukuši par Mēteļkalnu. Pēcpadomju laikā šeit nebija īstu saimnieku, bet nu situācija ir mainījusies, un kalns atkal uzņem cilvēkus. Un tā, zemāk ir piedāvājums apmeklēt vēdisko pasākumu:

Ielūdzam uz Lakšmī-jagju
Madonas novada Mēteļkalnā 26. augustā no 12.00 līdz 16.00

Lakšmī-jagja ir īpašs uguns rituāls, kas palīdzēs:
* pavājināt negatīvo karmu,
* novākt no Jūsu dzīves ceļa grūtības un šķēršļus,
* pārvērst realitātē Jūsu mērķus un sapņus.
Tādā veidā Jums paredzētais var tikt izmainīts, un Jūs saņemsiet vēl lielāku dabas spēku atbalstu dzīves likteņa pavērsienos.
Jagja kopš senseniem laikiem ir metode, kuru izmanto, lai neitralizētu planētu negatīvo ietekmi uz mūsu dzīvi, karmas attīrīšanai, dabas atbalsta iegūšanai un panākumu sasniegšanai dzīvē. Jagjas procedūra norisinās speciālu vēdisko mantru pavadījumā, veicot noteiktus rituālus.
Jagjas noslēgumā veģetārs mielasts.
Ieeja par ziedojumiem.
***
Pasākumu vada Ananta Nitai das (Aleksandrs Bespalovs), kurš skolotāju vadībā jau 18 gadus studē Vēdisko kultūru, psiholoģiju, astroloģiju un hiromantiju.
Aleksandrs vada hiromantijas, numeroloģijas, šakuna šastra [vēdiskā zinātne par parādībām, zīmēm un pazīmēm], svapna šastra [oneiroloģija jeb zinātne par sapņiem], karmas izpētes seminārus, kā arī uguns rituālus karmas attīrīšanai un labklājības veidošanai dzīvē. Organizē svētceļojums uz Indiju, kur pabijis jau 12 reizes.
***
Norises vieta: Mēteļkalns, mājas "Jaunās", Liezēres pagasts, Madonas novads (koordinatori Mārtiņš + 371 29129019, Māris +371 29321381). Pasākuma dalībniekiem nepieciešamības gadījumā tiks izsūtīta maršruta karte.
***
Sīkāka informācija zvanot pa telefona numuru + 371 27514267, 29933276 vai rakstot uz e-pastu: atmaramavediccentre@inbox.lv