Ikdienā Dižais mūs nereti pavada ik uz soļa, tikai mēs to nepamanām. Varbūt pat pareizāk ir teikt - VIENMĒR pavada ik uz soļa. Esamība mūs aptver, apskauj. Cits jautājums, vai, atrodoties ikdienas raižu piepildītajā prātā, mēs šīm skavām ļaujamies.
Mēs esam dzirdējuši un lasījuši, kas viss esot viens un viens esot viss. Esamība savā būtībā nav duāla. Tajā nav pretrunu, nav dalījumu; viss atrodas savstarpēji papildinošā krāšņā lietu un notikumu buķetē.
Dualitāte rodas, kad iejaucas cilvēka prāts. Prāts nespēj aptvert Esamības vienotību un dala to „reizinātājos”. Dalījums rada dualitāti. Rodas jēdzienu pretmeti, kā, piemēram, „labs – slikts”, „balts – melns”. Vēl vairāk – starp balto un melno ir vesela nokrāsu gamma, un arī to prāts ir spējīgs sašķērēt.
Vārdi ir prāta pasaulei piederoši. Līdz ar to veselums vārdos nav izsakāms. Mēģinājumi to izdarīt ir noveduši pie reliģiju rašanās. Katra reliģija ir centiens izteikt Esamības pilnību (šeit varētu lietot arī vārdu „Dievs”) vārdos, simbolos, rituālos. Šeit rodas neliels paradokss. Reliģijas pamata vēsti uztvert spēj tikai cilvēks, kurš spēj tvert Esamību tās veselumā; tajā pašā laikā šādam cilvēkam reliģijas vēsts vairs nemaz nav vajadzīga, jo viņš spēj kontaktēties ar Esamību „pa tiešo”.
Mēģināsim pieskarties nedaudziem jēdzieniem, kas, spriežot pēc attiecīgā vārda uzbūves, radušies pirmatnējā veseluma iespaidā, taču ienākot prāta pasaulē, savu jēgu pazaudējuši un pārvērtušies par kaut ko gluži citu. Šis „gluži cits” parasti tāpat tiek piesaukts kādā nebūt cēlā nolūkā, nemaz nepamanot, ka „gluži cits” vairs nebūt nav „Tas”.
Pirmais jēdziens, kam pieskarsimies, ir „patiesība”.
Par patiesību mēs ikdienā runājam visvisādos kontekstos. Arī strīdamies par patiesību. Savu patiesību mēs aizstāvam, uzskatot, ka mūsu patiesība ir pareizāka par viņējo. Šeit varam atcerēties Bora slaveno teicienu, ka liela patiesība ir tāda, kuras pretstats arī ir liela patiesība. Pretstats patiesībai ir nepatiesība. It kā jocīgi un tajā pašā laikā viss ir vienkārši. Bors runā par veselumu, kamēr prāts, kam Bora teiciens šķiet nepieņemams, atkal ir iekritis dualitātes „patiess – nepatiess” slazdā.
Dualitātes šauro redzējumu atgādina slavenā fabula par vairākiem aklajiem, kuri, katrs aiz savas ķermeņa daļas saķēruši ziloni, strīdējās, ko tad viņi ir satvēruši. Katram no šiem aklajiem bija sava patiesība. To pašu mēs darām ikdienā – tveram pasauli caur savu priekšstatu prizmu un brīnāmies, cik ļoti satvertais atšķiras no kaimiņa, kolēģa vai dzīvesbiedra. Un tikai redzīgais, kas spēj ieraudzīt ziloni kopumā, zina, par ko ir runa.
Reti kurš ir pamanījis vārda „patiesība” īsto vēsti. Un tā ir „Pati Esība”! Pati Esība ir tā, par ko vairs nav jāstrīdas, jo nav vairs dualitātes. Pati Esība apvieno Bora pieminētos patiesības pretmetus, jo tie Esamībā izpaužas vienlaicīgi, pie kam vienlaicīgi ar visu to neierobežoto iespēju gūzmu, kas atrodas starp šiem pretmetiem.
Droši vien tas, ko mēs ikdienā apzīmējam ar vārdu „patiesība”, būtu jāsauc citā vārdā – kaut vai par „taisnību”. Tas būtu precīzāk. Patiesību Pašas Esības kontekstā mēs parasti nemaz nezinām. Bet cik ļoti mēģinām visur to piesaukt.
Otrs jēdziens, kas ikdienas lietojumā ir nonivelējies – „sirdsapziņa”.
Sirdsapziņa parasti tiek piesaukta, lai izraisītu vainas apziņu, ka kaut kas ir nodarīts nepareizi. Parasti iet runa par uzvedības modeļiem, rīcības modeļiem, kas neiekļaujas kaut kādos pieņemtos ētikas rāmjos.
Kas šos rāmjus veido?
Atbildi visprecīzāk ir noformulējis viedais vīrs Berts Helingers, ar to apzīmējot dzimtā, ģimenē izveidoto vērtību kopumu, kas veido savdabīgu enerģijas lauku, tajā iesaistot visus dzimtas locekļus. Citiem vārdiem, runa ir par dzimtas un ģimenes kolektīvo apziņu.
Šī kolektīvā apziņa mēģina visus dzimtas locekļus turēt pie konkrētā uzskatu / vērtību kopuma, provocējot justies neērti, ja gadījumā kāds no locekļiem šim kopumam nepievienojas. Tradicionāli tā ir „poga”, uz kuras spiežot, dzimtas vecākā paaudze mēģina manipulēt ar jaunāko.
Katrā dzimtā šis uzskatu kopums ir citāds. Tie var būt pat diametrāli pretēji, līdz ar to tikpat diametrāli pretējs var būt tas, ko saucam par sirdsapziņu. Teiciens, ka kādam nav sirdsapziņas, nozīmē tikai to, ka viņa sirdsapziņa nesakrīt ar mūsējo, respektīvi, viņa ētisko vērtību kopums kardināli atšķiras no mūsējā. Piemēram, zagļu dzimtas vērtību skala noteikti atšķiras no manējās.
Tagad izgaršosim salikteni „sirdsapziņa”, sadalītu pa daļām: „Sirds Apziņa”.
Ahā! Te paveras pavisam cita aina!
Atšķirībā no prāta ierobežotības caur sirdi mēs spējam tvert pasauli tās veselumā. Sirds spēj just un caur sajūtām tvert Pasauli, Esamību visā tās pilnībā. Saka, ka sirdij nevarot pavēlēt. Protams, nevar jau arī, jo Sirds Apziņa vienkārši IR ESOŠA neatkarīgi no pavēlēm, un instrukcijām. Cita lieta – prāts ar pavēlēm vai instrukcijām var likt cilvēkam rīkoties pretēji tam, ko saka viņa Sirds Apziņa. Un te nu ir kārtējais nelielais paradokss – tas, ko mēs saucam par sirdsapziņu, bieži vien ir klajā pretstatā Sirds Apziņai. Interesanti, vai ne?
Trešais jēdziens ir viens no visbiežāk lietotajiem mākslā un kultūrā. Proti, mēs runājam par mīlestību.
Mīl Es(t)ība ir viena no diženākajām lietām Esamībā, ja to vispār var nodalīt no Esamības. Tāpat kā Saule lej savu siltumu pāri visam bez jebkādiem nosacījumiem, arī Mīlestībai nosacījumu nav. Tā plūst no avota neatkarīgi, vai uz viņu tiek atbildēts. Veseluma izpausmē neeksistē pretmeti „mīl – nemīl”. Gana droši var atbildēt, ka tieši spēja mīlēt cilvēku nosacīti paceļ virs pārējo materiālo dzīvības formu klāsta. Tiesa, tas ir gadījumā, ja patiešām ir runa par Mīlestību.
Te jāmin kārtējais paradokss. Lielākā daļa cilvēku, kas šo jēdzienu lieto, nezina, kas tas ir, veidojot kārtējos kolektīvos maldus. Jo atkal – lai piedzīvotu Mīlestību, kaut nedaudz ir jāspēj tvert pasauli veselumā. „Viņš/ viņa mani nemīl, tāpēc es ciešu!” pieder pie dualitātes un tajā gadījumā nav runa par Mīlestību. Stāvokli, ko ikdienā dēvē šajā vārdā, varētu varbūt nosaukt par „iekaislēšanos”. Tajā nav nekā slikta, tas ir skaists, veselīgs process, kuram jāiziet cauri un uz kura balstās bezmaz visa pasaules literatūra. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka ienesot šo jēdzienu duālajā pasaules skatījumā, Mīlestībai tiek laupīta tās pārlaicīgā dimensija un dziļākā būtība.
Mēs aplūkojām trīs jēdzienus, kuri dualitātes apstākļos apzīmē katrs kaut ko savu.
Viss ir Viens un Viens ir Viss.
Ģirts Ančevskis
