Sarunas ar Dievu

SARUNAS AR DIEVU.Neparastais dialogs
Nīls Donalds Volšs

Pirmā grāmata

1995. , 2009.

http://www.andele-svetla.cz
http://www.angely-sveta.ru
http://www.angels-heaven.org

No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa

Es, starp citu, nekad necentīšos tevi piespiest. Es nekad neizdarīšu spiedienu uz tevi. Jo Es esmu devis tev brīvo gribu – varu rīkoties tā, kā tu izlem – un nekad mūžā neatņemšu tev šīs tiesības.
Taču Es turpināšu sūtīt vienus un tos pašus vēstījumus atkal un atkal mūžības gaitā, lai kādā arī Visuma nostūrī tu neatrastos. Es sūtīšu Manus vēstījumus bezgalīgi, līdz brīdim, kamēr tu tos pieņemsi, līdz tie iemājos tevī, līdz brīdim, kad tu tos nosauksi par saviem.

Mani vēstījumi turpinās pienākt simtiem dažādās formās, tūkstošiem dažādos mirkļos, miljoniem gadu garumā. Tu nespēsi tos palaist garām, ja patiešām klausīsies. Vienreiz dzirdējis, tu nespēsi tos ignorēt. Tā sāksies mūsu nopietnā saruna. Jo pagātnē tu tikai vērsies pie Manis, pielūdzi Mani, prasīji Man, lūdzies Mani. Toties tagad Es varu atbildēt tev, tai skaitā arī tā, kā daru to tagad.

Kā es varu zināt, ka šī saskarsme – nāk no Dieva? Kā lai es zinu, ka tā nav mana iztēle?

Bet – kāda ir starpība? Vai tad tu neredzi, ka Es tikpat viegli varētu sazināties ar tevi caur tavu iztēli, kā caur jebko citu? Es sūtīšu tev jekurā laika brīdī visvajadzīgākās domas, vārdus vai jūtas, kas precīzi atbilst mērķiem, izmantojot vienu vai vairākus līdzekļus.

Tu zināsi, ka šie vārdi – ir no Manis, jo tu pats, ja godīgi to atzīsti, nekad tik skaidri neesi izteicies. Un, ja arī tu būtu runājis ar tādu pat skaidrību jebkad par šiem jautājumiem, tad tu neuzdotu tos tagad.

Ar ko sazinās Dievs? Vai es esmu kaut kas īpašs? Vai eksistē īpaši ļaudis šādiem gadījumiem?

Visi cilvēki ir īpaši un visi brīži – nenovērtējami dārgi. Nav cilvēka vai brīža, kas būtu īpašāks par citiem. Daudzi izvēlas domāt, ka Dievs sazinās kā īpaši un tikai ar īpašiem cilvēkiem. Tas atbrīvo cilvēku masas no atbildības par Manu vēstījumu sadzirdēšanu/saklausīšanu un to pieņemšanu (tas nav viens un tas pats) un ļauj viņiem pieņemt par ticamiem citu vārdus (принять на веру слова других). Tev nav nepieciešamības klausīties Mani, ja tu jau esi izlēmis, ka citi jau ir dzirdējuši no Manis visu iespējamo un tev tagad ir jāklausās viņi.

Klausoties to, ko citi cilvēki, kā viņiem šķiet, ir sadzirdējuši no Manis, tev vispār nenāksies domāt.

Tas ir galvenais iemesls, kura dēļ lielākā daļa cilvēku personīgā līmenī novēršas no maniem vēstījumiem. Ja tu atzīsti, ka pa tiešo saņem Manus vēstījumus, tu kļūsti atbildīgs par to skaidrojumu. Daudz drošāk un daudz vienkāršāk ir pieņemt skaidrojumus, kas pieder citiem (pat tiem citiem, kuri ir dzīvojuši 2000 gadus atpakaļ), nekā censties saprast vestījumus, kurus tu, pilnīgi iespējams, saņem šajā pašā brīdī.

Un tomēr es uzaicinu tevi izmantot jaunu formu saskarsmei ar Dievu. Saskarsmei/komunikācijai divos virzienos. Taisnību sakot, tieši tu esi uzaicinājis Mani. Un Es ierados pie tevis šajā formā tieši tagad, lai atsauktos tavam aicinājumam.

Kāpēc šķiet, ka daži cilvēki – ņemsim par piemēru Kristu – dzird vairāk Tavu vēstījumu kā pārējie?

Tāpēc, ka šie ļaudis patiešām grib klausīties. Viņi vēlas sadzirdēt un viņi vēlas palikt atvērti šai saskarsmei, pat, kad tā izskatās biedējoša vai neprātīga vai absolūti nepareiza.

Vai mums ir jāklausās Dievu pat tad, kad teiktais šķiet nepareizs?

Īpaši tad, kad šķiet nepareizi. Ja tu domā,ka tev ir taisnība attiecībā uz visu, kāda vajadzība tad tev ir runāt ar Dievu?

Tad ej uz priekšu un rīkojies atbilstoši tam, ko tu zini. Turklāt, jāatzīmē, ka jūs rīkojieties tieši tā kopš laiku sākuma. Un paraugies, kādā stāvoklī tagad ir pasaule.

Ir skaidrs, ka jūs kaut ko esiet palaiduši garām. Ir acīmredzams arī, ka ir kaut kas, ko jūs nesaprotat. Tas, ko jūs saprotat, - tam ir jāšķiet/jābūt pareizam, tāpēc, ka jēdzienu „pareizs” jūs izmantojat, lai noteiktu/apzīmētu kaut ko, kam piekrītat. Bet to, ko jūs esiet palaiduši garām, jūs izvēlaties uzskatīt par „nepareizu”.

Vienīgas ceļš, kas atliek, - ir uzdot jautājumu: „Kas būtu noticis, ja viss, par ko es domāju kā par „nepareizu”, patiesībā būtu „pareizs”?” Katrs dižs zinātnieks to zina. Kad tas, ko dara zinātnieks, nenostrādā, šis zinātnieks noliel malā visus pieļāvumus un sāk no jauna. Visi lielie atklājumi tika izdarīti, pamatojoties uz vēlmi un spēju izrādīties nepareizam/tādam, kuram nav taisnība (оказаться неправым). Un tas ir tas, kas šeit ir nepieciešams.

Tu nespēsi iepazīt Dievu līdz brīdim, kamēr tu nepārtrauksi sacīt sev, ka tu jau esi iepazinis Dievu. Tu nespēsi sadzirdēt Dievu līdz brīdim, kamēr tu nepārtrauksi domāt, ka jau esi sadzirdējis Dievu.

Es nespēšu tev pavēstīt Manu Patiesību līdz brīdim, kamēr tu nepārtrauksi apgalvot, ka jau zini to.

Taču mana patiesība par Dievu nāk no Tevis.

Kurš to ir teicis?

Pārējie.

Kas ir šie pārējie?

Valdītāji. Ministri. Rabīni. Mācītāj. Grāmatas. Ak, mans Dievs. Bībele – beigu galā!

Tie nav uzskatāmi par autoritatīviem avotiem.

Nav uzskatāmi?

Nē.

Tad, kas ir uzskatāms?

Ieklausies savās jūtās. Ieklausies savās Visaugstākajās Domās. Ieklausies savā pieredzē. Un kad kaut kas no tā atšķirsies no tā, ko tev ir teikuši tavi skolotāji vai, ko tu esi uzzinājis no grāmatām – aizmirsti vārdus. Vārdi – tie ir vismazāk uzticamie/drošie Patiesības pavadoņi.

Es tik daudz ko vēlos pateikt Tev, par tik daudz ko pajautāt .... Un nezinu, ar ko lai sāk. Piemēram, lūk: kāpēc Tu neatklāj Sevi? Ja patiešām ir Dievs un Tu – esi Viņš, kāpēc Tu sevi neatklāj tā, lai mēs visi spētu to saprast?

Es esmu darījis to daudzas reizes. Un Es daru to tieši tagad.

Nē. Es ar to domāju neapstrīdamu atklāsmes aktu, kuru nebūtu iespējams noliegt.

Piemēram?

Piemēram, parādies tieši tagad manu acu priekšā.

Es tā arī daru tieši tagad.

Kur?

Visur, lai kurp tu arī skatītos.

Nē, es domāju tā, lai tas būtu neapstrīdami, lai neviens nespētu to noliegt.

Kam tam būtu jālīdzinās? Kādā formā vai kādā veidā tu gribētu Manu parādīšanos?

Tai formā un tādā veidā, kurā Tu patiešām eksistē.

Tas nebūtu iespējams. Lieta ir tāda, ka man nepiemīt tā forma vai veids, kādu jūs saprastu. Es varu pieņemt formu vai veidu, kuru jūs varētu saprast, taču tad visi izdarītu secinājumu: tas, ko viņi redzēja arī ir vienīgā patiesā Dieva forma. Taču patiesībā, tā būs tikai viena forma no ļoti daudzām.

Cilvēki domā, ka Es – tas ir tas, ko viņi redz, bet nevis tas, ko viņi neredz. Taču Es esmu – Lielais Neredzamais, bet nevis tas, par ko es izvēlos būt katrā jaunā mirklī. Zināmā mērā Es esmu tas, kas Es neesmu. Es nāku no neizpaustā un tajā vienmēr atgriežos.

Tomēr, kad Es atnāku vienā vai otrā konkrētā formā, kurā, kā Es domāju, cilvēki spētu Mani saprast, - cilvēki pieraksta Man šo formu no šī brīža un mūžīgi. Un atliek Man atnākt jebkurā citā formā pie citiem cilvēkiem – lai pirmie teiktu, ka Es neesmu nācis pie otrajiem, tāpēc, ka otrajā reizē Es nelīdzinājos tam, kas es biju Pirmajā reizē, un es nerunāju tos pašus vārdus – kā tad tas varēju būt Es?

Saproti, tāpēc nav nozīmes tam, kādā formā un veidā Es atklāju Sevi – lai kādu veidu es neizvēlētos, lai kādu formu Es nepieņemtu, neviena nebūs neapstrīdama.

Taču, ja Tu būtu izdarījis kaut ko, kas apliecinātu patiesību par to, kas Tu esi, bez šaubām un jautājumiem ....

..... vienalga kāds teiktu, ka tas ir no sātana vai vienkārši tā ir kaut kāda iztēle. Vai vēl kaut kas, bet - ne Es.

Pat, ja Es atklātu Sevi kā Visvarenu Dievu, Debess un Zemes Valdītāju un sāktu pārvietot kalnus, lai to pierādītu, – vienalga būs kāds, kurš teiktu” „Tas ir no sātana”.

Un tas ir tā, kā tam ir jābūt. Jo Dievs izpauž Dievišķo „Es” Dievišķajam „Es” nevis caur novērošanu, bet caur iekšējo pieredzi. Kad iekšējā pieredze atver Dievišķo „Es”, ārējās izpausmes ir liekas. Bet, ja ir nepieciešamas ārējās izpausmes, tas iekšējā pieredze nav iespējama.

Ja tiek lūgta atklāsme, tā nevar tikt izpausta, jo pats šis lūgums ir uzskatāms par apgalvojumu, ka lūgtais (tas, kas tiek lūgts) nav klātesošs un nekas no Dieva šajā brīdī nav atklāts. Šāds uzstādījums rada noteiktu pieredzi.

Tāpat arī tava doma, lai ko tā arī neskartu, ir spējīga radīt un tavs vārds – produktīvi un tavas domas un vārdi, kopā ņemti, ļoti efektīvi rada realitāti. Tāpēc tu sajutīsi, ka Dievs tagad nav izpausts, jo, ja Viņš būtu bijis izpausts, tu nelūgtu Viņu to darīt.

Vai tas nozīmē, ka es nevaru lūgt visu, ko es gribu? Tu saki, ka, lūdzoties par kaut ko/pēc kaut kā, mēs tādejādi atstumjam to no sevis?

Tas ir jautājums, kas tiek uzdots gadsimtiem ilgi – un atbilde uz to ir sniegta katru reizi. Jūs vai nu nedzirdat vai negribat tai ticēt.

Šis jautājums atkal saņem atbildi – šodienas terminos, mūsdienīgā valodā:

Tev nebūs/nepiederēs tas, ko tu lūdz, tāpat, kā - tu nevarēsi iegūt to, ko vēlies. Tas ir tāpēc, ka tavs lūgums pats par sevi ir uzskatāms par klātneesamības/neesamības apgalvojumu un tavi vārdi par to, ka tu kaut ko vēlies, darbojas tikai, lai radītu tā klātneesamības/neesamības pieredzi tavā realitātē.

Tādejādi, par pareizu lūgsnu ir uzskatāma nevis lūgsna-lūgums, bet gan lūgsna-pateicība.

Kad tu jau iepriekš pasakies/esi pateicīgs Dievam par šo pieredzi, kuru tu esi izvēlējies pārdzīvot/izdzīvot savā realitātē, tu – pēc būtības – pasakies par to, kas ir ....īstenībā. Pateicība tādejādi ir visvarenākais iesniegums Dievam: apstiprinājums tam, ka vēl pirms tu esi lūdzis, - Es jau esmu atbildējis.

Tātad – nekad nelūdz. Izpaud pateicību.

Bet, kā ir, ja es jau iepriekš esmu pateicīgs Dievam par kaut ko, taču šis „kaut kas” nekad nenotiek? Tas taču var izraisīt rūgtu vilšanos.

Pateicību nedrīkst izmantot kā līdzekli manipulēšanai ar Dievu, kā instrumentu, ar kura palīdzību var apmānīt Visumu. Nedrīkst melot sev pašam. Tavs saprāts zina tavu domu patiesību. Jo tu saki: „Paldies tev, Dievs, par to un šito; un šito un to”, pilnīgi skaidri apzinoties, ka tas neeksistē tavā patiesajā realitātē – nav vērts gaidīt, ka Dievam tas būs mazāk skaidrs, kā tev, un, ka viņš radīs to priekš tevis.

Dievs zina to, kas ir zināms tev, un tas, ko zini tu, izpaužas tavā realitātē.

Bet kādā veidā tad es varu būt patiesi pateicīgs par kaut ko, kas – kā es zinu – nepastāv?

Ticība. Ja viss, kas tev ir, - tā ir ticība kaņepju sēklas lielumā, tu spēsi kalnus pārcelt. Tu uzzināsi, ka tas tā ir, tāpēc, ka Es teicu, ka tas tā ir, tāpēc, ka Es teicu: pirms tu jautāsi, Es jau būšu atbildējis. Es teicu un runāju ar tevi jebkurā pieejamā veidā, caur jebkuru skolotāju, kura vārdu tu atcerēsies: lai ko arī tu nelūgtu, ja tu to lūgsi Manā vārdā, - tas tev notiks.

Un tomēr daudzi cilvēki saka, ka lūgšanas paliekot neatbildētas.

Neviena lūgšana – bet lūgšana ir ne vairāk kā kvēls tā, kas ir apliecinājums, - nepaliks neatbildēta. Katra lūgšana, katra doma, katrs apgalvojums, katras sajūta – rada. Cik kvēli tā tiek uztverta kā patiesība – tik ļoti tas būs izpausts tavā pieredzē.

Kad tiek teikts, ka lūgšana ir palikusi neatbildēta, patiesībā notiek, lūk, kas: viskvēlākais vārds – vai jūtas – ir sākusi darboties. Taču, lūk, ko būtu labi turklāt zināt, un tajā ir noslēpums: aiz domas vienmēr ir cita doma – domam, kuru var nosaukt par Organizējošo Domu vai Kontrolējošo Domu.

Ja tu lūdz, izredzes saņemt to, ko, kā tev šķiet, tu izvēlies, ir ievērojami mazākas, jo Organizējošā doma, kas ir aiz katras lūgšanas, būs doma, ka tev tagad nav tā, ko tu lūdz. Šī Organizējošā Doma kļūst par tavu realitāti.

Vienīgā Organizējošā Doma, kas būs spējīga apspiest šo, būs doma, kas nāks no ticības: Dievs noteikti dos visu, ko lūdz. Dažīem cilvēkiem ir tāda ticība, taču ļoti nedaudziem.

Lūgšanas process kļūst daudz vienkāršāks, kad ticības vietā tam, ka Dievs vienmēr teiks „jā”, atbildot uz jebkuru lūgumu, klātesoša ir intuitīva izpratne: pēc lūguma - kā tāda - nav vajadzības. Tad lūgšana kļūst par pateicības lūgšanu. Tā jau vairs nav lūgums, bet ir apliecinājums pateicībai par to, kas ir.