Pēc Hellingera – cilvēks, tā ir māja, kurā acīm redzami un neredzami darbojas to dvēseles, kas dzīvoja sen un nesen, kas dzīvo tagad, arī visu aizmirstas un izdzītas. Tieši pie viņām Berts Hellingers vēršas savā darbā. Aiz simptomiem un kompleksiem viņš redz cilvēkus un mīlestību, kas viņus sasaista.
Berts Cilvēkam visā pilnībā ļāvis atgriezties psihoterapijā, atgriezis viņa dzimtu un visus, kas viņam ir piederējuši un pieder, tādēļ cilvēks vairs nejūtas vientuļš!
Berta Hellingera metode kā stipra sala trakojošā psihoterapijas jūrā savienoja līdz šim nesaskaņotos nlp un transģeneratīvo pieeju, psihodrāmu un psihoanalīzi, transa tehnikas un ģimenes sistēmterapiju, un uz šī jaunā, taču stiprā ledus iziet aizvien jauni un jauni drosminieki.
Pirmkārt, ģimenes izvietojums – tas ir kā ģimenes lauka karte vai modelis. Tas parāda attiecību telpisko kārtību un modeli. Šeit, tāpat kā jebkurā laukā, vienas daļas izmaiņas ietekmē visu pārējo. Tādā veidā, arī ģimenes laukam, tāpat kā citiem laukiem, ir savs telpiskais modelis, sava telpiskā kārtība.
Otrkārt, ģimenes laukam piemīt atmiņa. Pagātnes notikumi uz lauku pat tad atstāj savu iespaidu, ja cilvēki savas atmiņas neapzinās. Tātad, laukiem piemīt telpiskie un laika aspekti.
Treškārt, pateicoties ģimenes laukiem, ir iespējama izdziedināšana, viengabalainības un kārtības atjaunošana.
Un, ceturtkārt, ģimenes laukam piemīt hibridizācijas spējas. Katras kāzas – tā ir divu ģimenes lauku apvienošanās un jauna lauka rašanās.
Šajos aspektos ģimenes lauki ir ļoti līdzīgi morfiskiem laukiem.
Reiz dzīvoja cilvēks, kas meklēja sev atbildes uz visiem jautājumiem. Viņš uzsēdās uz velosipēda un brauca pa tīru lauku.
Pēc kāda laika viņš satika savu skolotāju un pajautāja: „Ko tu dari, kad vēlies palīdzēt citiem? Cilvēki bieži nāk pie tevis un prasa padomus par lietām, par kurām tu pats zini maz. Bet, neraugoties uz to, viņiem pēc sarunas ar tevi sāk klāties labāk”.
Skolotājs atbildēja: „Ja kāds ir apstājies un negrib iet tālāk, tad tam nav nekāda sakara ar zināšanām. Tas notiek tādēļ, ka viņš meklē drošību tur, kur vajadzīga vīrišķība, un grib būt brīvs tad, kad pareizais ceļš var būt vairs tikai viens. Un tad viņš iet pa apli. Bet skolotājs nepadodas ilūzijām un atrunām. Viņš pavēršas pret centru un gaida – tāpat kā tas, kurš uzvelk buras, lai noķertu vēju, – līdz pie viņa atnāks tāds vārds, kurš, iespējams, atnesīs spēku. Un tad, kad pie viņa atnāk citi, viņi to ierauga jau tajā vietā, kurā vajadzēja būt pašiem. Atbilde, kura atnāk, ir atbilde viņiem abiem. Šeit klausītāji ir abi”.
Pēc tam skolotājs piebilda: „Un šajā centrā atnāk vieglums”.
Primitīvajā tehnikas izpratnē mēs to aplūkojam kā līdzekli cilvēka izvirzītā mērķa realizēšanai. Mēs to izmantojam kā instrumentu kāda noteikta labuma gūšanai. Veco amata prasmju attīstības apstākļos mūsdienu tehnika, kā mūsdienu dabas zinātņu praktiskais pielietojums, raksturojas ar trim kritērijiem: tehnikai jāatbilst drošības prasībām; tai jābūt izskaitļojamai; nedrīkst būt bīstama utilizācijai.
Šāda tehnikas izpratne nesakrīt ar fenomenoloģiskā tipa ģimenes izvietojumu. Neraugoties uz to, ka mēs ģimenes izvietojumu kā metodi pielietojam dvēseles izdziedināšanas procesā, rīcības metodika šeit atiet otrajā plānā, salīdzinot ar izzināšanu. To, ko atklājam izvietojuma rezultātā un pašā procesā, nav iespējams ne paredzēt, ne arī uzskatīt par absolūti drošu. Rīcības metodika ģimenes izvietojumā prasa atklātu attieksmi pret rezultātu, tās sekmīga pielietošana iespējama tikai tad, ja neizvirzām nekādus iepriekšējus nodomus un atmetam aizspriedumus.
Un tomēr ir jēga runāt par ģimenes izvietojuma tehniku. Eksistē noteikta darbību metodika, kura sevi apliecinājusi daudzajos uz šodienu izvestajos izvietojumos, un to var parādīt. Ar savām iestrādēm tā garantē pietiekamu drošību izvietojumu izvešanā. Ģimenes izvietojumā ir vesela rinda praktisku zināšanu un iemaņu, kas sekmē terapeitisko uztveri un lēmumu procesus, kurus arī var parādīt. Par tiem arī būs runa.
