ceturtdiena, 2012. gada 20. decembris

Ziemassvētkos būsim kopā!

Te - ziņa, kura apceļo daudzus!

Ir viena doma, kas mums ienāca prātā, ja Agnese tam piekristu-būtu vienkārši lieliski!
Ir zināms, ka lūgšanai ir liels spēks! Vai Agnese varētu uzprasīt eņģeļiem lūgšanu, kas būtu vajadzīga Latvijai un tautai šajā laikā. Mēs to pārsūtītu savam paziņu lokam un ja mēs to kopīgi lūgtu 21.12.2012, konkrētā laikā, katrs tajā vietā kur esam tai brīdī, tā noteikti debesīs aizietu ar lielāku spēku! Mēs kopīgi varētu uzdāvināt to Latvijai saulgriežos!
Ar prieku, Sintija!

Atsaucoties uz šo saņemto e-pastu, palūdzu Agnesei apjautāties saviem draugiem. Atbilde bija tāda: „Doma ir ļoti skaista un kopīgai lūgšanai noteikti ir liels spēks. Taču vārdi nebūs priekšā teikti, bet tā ir kā lūgšana no katra cilvēka sirds par Latviju, tās tautu, saviem mīļajiem un sevi pašu. Katrs Jūs zināt ko sirdī jūtat un ko vēlaties dāvāt šajā pārmaiņu laikā.”
Jautāju cikos to būtu vēlams kopīgi darīt?
Agnese ieklausījās savos draugos un viņi teica: „Kad saule riet.” Saule piektdien rietēs ap 15:30. Piedāvājam kopīgo lūgšanu veikt šajā laikā.
Lai mūsu kopīgi radītā gaisma palīdz mūsu Zemei un katram no mums ceļā uz laimi.
Novēlam visiem sajust Ziemassvētku prieku un spēku kas ļauj spārniem augt!
Agnese un Enriko

sestdiena, 2012. gada 15. decembris

ceturtdiena, 2012. gada 6. decembris

Latviešu tautasdziesmas – spēka dziesmas. Vai Tu zini vārdu nozīmi, kad dziedi?!


Mantojums
„Latviskās mantras – spēka dziesmas”

Tautasdziesmas ir mūsu mantras – ar savu vibrāciju, enerģijas lādiņu un spēju manīt pat auras krāsu un starojumu.

Kur vien skaties, visās malās ir jogas skolas, reiki nometnes, treniņi meditācijā un citas iespējas apgūt Austrumu kultūras prakses. Tīšām vai globalizācijas ietekmē, bet tā vien šķiet, ka esam mazliet piemirsuši, ka mums, latviešiem, pašiem ir viens enerģētiski spēcīgs instruments – tautasdziesmas. Pat ja dziesma zināma un varam vilkt meldiņu līdz viesībās pie galda, ne vienmēr saprotam, par ko šī latviskā mantra patiesībā stāsta. Tāpēc, kā dāvana Latvijai dzimšanas dienā, iznāks latviskās dzīvesziņas biedrības LATVE izlolotā grāmata Spēka dziesmas ar trejdeviņu latviešu tautasdziesmu vārdiem, notīm un latviskās dzīvesziņas pētnieku Sarmītes Krišmanes, Ievas Ančevskas un Ģirta Ančevska dotām kodu atslēgām.
Grāmatai pievienots arī mūzikas disks, ko radījuši jaunieši: koklētājs Ansis Jansons, dziedātāji Ausma Graumane, Katrīna Bindere, Rihards Valters kā arī profesionāļi Marts Kristiāns Kalniņš, Kristīne Kārkle-Puriņa un Aira Rūrāne.

Ikdienišķais un maģiskais slānis
Latviešu tautasdziesmas lielākoties ir dziļi meditatīvas. Proti, ja dziesmai daudz pantiņu, tās izpildītājs dziedāšanas laikā var ieslīgt meditatīvā stāvoklī, daļēji zaudēt laika un telpas izjūtu. Ir arī dziesmas, kas palīdz ikdienas ritmam, ir tādas, kas stāsta par pasaules kārtību, dabas norisēm, ritmiem, bet spēka dziesmas ir tās, kas cilvēkam palīdz izdzīvot kādu konkrētu situāciju, veikt kādu darbību un iedod spēku ilgākam dzīves posmam. Tāda spēka dziesma ir, piemēram, Pie Dieviņa gari galdi. „Dziesmas, kurās tiek aicināts Dieviņš, Laima, Māra un citi spēki palīgā, lielākoties būs spēka dziesmas, taču tikpat labi spēka dziesmas var būt arī citas,” stāsta filoloģe un grāmatas Spēka dziesmas līdzautore, tautas dzīvesziņas pētniece Ieva Ančevska. Viņa skaidro, ka tautasdziesmas ir daudzslāņainas: ir ikdienišķais slānis, ir rituālais un visbeidzot arī maģiskais slānis. Neiedziļinoties cilvēks uztver dziesmas ikdienišķo slāni, taču visbiežāk zem vārdiem slēpjas arī alegoriskais slānis.

Sakrālās, ikdienišķās, stiprās un citas..
Atslēgas vārdi, kas ļauj noprast, ka šīs ir spēka dziesmas ir, piemēram, šādi: zelts, sudrabs, dieviņš, kumeliņš, Dieva dēli, Saules meitas. „Spēka dziesmas stāsta par to, kā jāieklausās sevī. Šīs dziesmas dziedot, cilvēks automātiski harmonizē sevi un savu auru. Teiciens: „Ja nevari mainīt citus, mainies pats” piepildās dziedot jeb dziedinot sevi ar dziesmu,” stāsta Zane Boitmane-Priedēna, latviskās dzīvesziņas biedrības LATVE valdes locekle.
~~~~~~~
Kokles spēks
Vislabāk tautasdziesmas skandēt kokles pavadījumā, jo šā mūzikas instrumenta radītajām skaņām piemīt spēja dzidrināt gaisu un enerģētiski attīrīt vidi.
~~~~~~~
Jāpatur prātā, ka dažās tautasdziesmās ir arī jauno laiku un kristietības uzslāņojums. „Piemēram, tautasdziesmas rindiņas: „Še ceļos, še guļos zem Dieviņa kājiņām”. Latvietim nav raksturīgi gulties zem Dieva kājām. Mūsu tauta dzīvo sabiedrībā un saskaņā ar Dievu,” skaidro Zane Boitmane-Priedēna, uzsverot, ka tautasdziesmas tomēr nevar skaidrot vienkāršoti, pretendējot uz vienīgo patiesību. „Senču mantojums ir tik bagātīgs, ka mēs tik tikko sākam nojaust, ko viņi ir gribējuši pateikt ar tautasdziesmām.” Tulkojot un cenšoties dziļāk izprast, par ko tautasdziesmās tiek dziedāts, jāņem vērā arī tas, kā pats dziedātājs šo dziesmu uzsver. „Piemēram, es, savas latviskās dzīvesziņas skolotājas Sarmītes Krišmanes mācīta, vārdu „zelts” tautasdziesmā uzsveru kā šīs zemes jeb materiālo enerģiju, bet „sudrabs” ir garīgā enerģija. Ja pieminēti daži putni, tautasdziesmā tie gandrīz vienmēr simbolizē senos zintniekus,” teic Zane.
Lielākoties tautasdziesmās valda sievišķā enerģija. „Es staigāju dziedādama”, „Man pašai stipri vārdi”.. Tas tāpēc, ka sievietei bija īpaša loma mūsu tautas vēsturē un tradicionālajā pārmantošanā. „Esam pārcietuši neskaitāmus karus, kur vīriešiem bija jākaro, jāaizstāv Tēvzeme, kamēr sievas turēja kopā ģimeni, nodeva tālāk tradīcijas. Visticamāk, tieši pateicoties sievietēm, tautasdziesmas ir izdzīvojušas,” skaidro filoloģe Ieva Ančevska.

Pirts efekts
Pirtī cilvēka aura paplašinās, tāpēc tā ir viens no īstajām vietām, kur dziedāt un ar tautasdziesmu panākt vislabāko efektu – sakārtot, harmonizēt savu iekšējo pasauli. Viena no spēcīgākajām pirts dziesmām ir  - "Es apsedzu sav` galdiņu". Kad pirtī tiek dziedāta tautasdziesmas rindiņa „Es apsedzu augumiņu ar zeltītu mētelīti”, domās sev jāuzklāj zeltīts mētelītis, jo tādā veidā cilvēks piesaista sev garīgo un materiālo labklājību. Ar šo dziesmu mēs izlūdzamies sev spēku, lai apziņa spētu ielaist sevī gaismu, gūtu garīgu piepildījumu. Visas spēka dziesmas mudina dzīvot mīlestībā un ar gaismu.
Ja sevī ielaiž mīlestību un gaismu, bailēm vairs nav vietas - skaidro Zane.
Savukārt Ieva Ančevska, kura ir arī pirts rituālu veidotāja, stāsta, ka pirtī dziesmas pašas atnāk: „Kad es strādāju pirtī ar kādu cilvēku, manī sāk skanēt kāda tieši viņam piemērota tautasdziesma. Tam nav izskaidrojuma, bet tā notiek. Tad es peru un dziedu šim cilvēkam. Tā kā ūdens labi vada informāciju, pirtī var arī ļoti veiksmīgi ieprogrammēt visu labo.”
Jādzied par to, kas pašam svarīgs.
Tautasdziesmas vērts dziedāt arī tāpēc, lai to enerģiju izmantotu savā labā. Zanei Boitmanei-Priedēnai ir stāsts par dziesmu "Vij, Dieviņi, zelta viju visgarām jūras malu": "Kad eju pa māju un dziedu šo dziesmu, vārdus „jūras malu” aizstāju ar „visapkārt manu māju, visapkārt maniem mīļajiem”. Šie vārdi ļoti spēcīgi attīra mājokli, sargā to no svešas „salnas” jeb kreditoriem vai skauģiem. Arī tad, ja jāmaksā kredīti, šī dziesma jādzied, lai sevi stiprinātu un neļautu citiem ar sevi manipulēt.”
Taču nepietiek ar dziesmas vārdiem vien, lai no spēka dziesmas gūtu to labāko, jāzina arī melodija. „Ir tāda "Ceļa dziesma", kas jāskandina visai dinamiski, ritmiski, kad braucat mašīnā, lai ceļš būtu veiksmīgāks. Šo dziesmu nevarētu dziedāt, piemēram, pēc "Aijā žūžū lāča bērni" melodijas, jo tad panāktu nevēlamu efektu,” - teic Zane. „Dziesma vairāk spēka un enerģijas dod kopā ar melodiju. Svarīgi ir dziesmu izdziedāt,” - stāsta Ieva. „To mūsu valoda norāda jau ar vārdu cilmēm: dziedāt, dziedēt, dziedināt. Esmu pārliecināta, ka mūsu senči prata sevi dziedināt tieši ar dziesmu palīdzību. Mums pie tā būtu jāatgriežas. Pamēģiniet paši un pavērojiet, kā atšķiras sajūtas, ja tautasdziesmu nodzied, un kāda ir sajūta, ja to vienkārši norunā.” Ritms iedod kustību, ierosina lietu sākšanos, bet, lai ritmu vēl vairāk paspilgtinātu, dziesmās tiek ievītas piedziedājuma zilbes: aijaijā, ramtairīdi, rallallā, trallalā, arī tās pastiprina kopējo enerģiju un noskaņu. Piedziedājums ar vārdiem „ram” vai „rāmi” panāk stabilizējošu enerģiju, jo, kā zināms, zilbe „ram” bijusi pazīstama arī citām seno indoeiropiešu tautām. Turpretim dziesmas ar raitiem, ritmiskiem piedziedājumiem var dziedāt, kad drūms prāts – tās pacilā un rosina prieku arī skumjos brīžos.
~~~~~~~
Dziesma ceļam uz garīgu pilnveidošanos.

Spēka dziesmām grāmatā skaidrojumus devuši latviskās dzīvesziņas kopēji un pētnieki Sarmīte Krišmane, Ieva un Ģirts Ančevski. Lūk, viena no spēka dziesmām un tās „tulkojums”.

Gāju, gāju garu ceļu,
Ceļam gala nezināj,
Aijaijā, rallallā,
Ceļam gala nezināj.

Migla, migla, liela rasa,
Man pazuda kumeliņš;
Nokrīt migla, nokrīt rasa,
Es atradu kumeliņu.

Es atradu kumeliņu
Pie Mēneša namdurvīm;
Mēness ņēma Saules meitu,
Aicin` mani vedējos.

Kā es jāšu vedējos
Neseglotu kumeliņu;
Saule deva zelta seglus,
Mēness sudrab` iemauktiņus.

Nu es jāšu vedējos
Apseglotu kumeliņ';
Jāju, jāju garu ceļu,
Ceļam gala nezināj.

Kā saprast dziesmu?

Dzīves ceļa pieņemšanas dziesma dziedama, lai izkļūtu no sastinguša stāvokļa. Augstāko spēku atbalsta saņemšana savam ceļam. Resursu saņemšana – apzināties esošu, spēt pieprasīt un pieņemt vajadzīgo. Dziesmā iekodēts cilvēka attīstības ceļš. Neapzinātas dzīves laiks, kad cilvēku vada un rausta, kad neko neredz, nesaprot. Savukārt, kad cilvēks sāk sevi apzināties, kad ir gatavs sevi pilnveidot, viņš dabū kumeliņu jeb spēju pārvietoties laikā un telpā, resursus, ar kuriem risināt situāciju.
~~~~~~~
Apkopojot un iedziedot spēka dziesmas diskā, radošais kolektīvs pārliecinājās, cik būtiski mainās aura dziedāšanas laikā. Pirms eksperimenta cilvēks bija sadzīvisko rūpju pārņemts. Attēlus skat. „Citāda pasaule”* novembra numurā, kā arī dažu tautasdziesmu skaidrojumu ietonētajā slejā „Ziniet, ko dziedat!”

*Raksts ņemts no – „Citāda pasaule” (izdevējs SIA „DIENAS ŽURNĀLI”). 14.-27.novembris Nr.23 (60) 2012
Raksta autore: Laura Ikauniece
Attēls -http://www.panoramio.com/photo/12111821
http://magicthingbox.blogspot.com/2012/12/latviesu-tautasdziesmas-speka-dziesmas.html

svētdiena, 2012. gada 2. decembris

Tikšanās "Baltajos vārtos"

Aicinām uz sen gaidītu tikšanos visus kas spēj un vēlas atnākt, atbraukt, ievelties!

Rosinām to darīt otrdien, 11. decembrī, plkst. 18.00, Madonas Bērnu un jauniešu centrā, Skolas ielā 8.

Ko darīsim?! Vienkārši tiksimies! Noteikti daudziem ir ko stāstīt, dalīties pieredzē, notikumu iespaidos!

Līdzi - mazu našķi vakarēšanai un lielu grozu ar stāstiem, dziesmām, atgadījumiem!

Uz tikšanos!

 - Inese (26335432)
    - Vilnis (26352669)

pirmdiena, 2012. gada 26. novembris

Grāmatas „Spēka dziesmas" atvēršanas svētki - video sižetos.




Ventas Balss VIDEO:

http://www.ventasbalss.lv/videos/view/1033


Austošās Saules dziesma. No labās Pēteris Narubins (ģitāra), Aisma Graumane (balss), Katrīna Bindere (balss), Kristīne Kārkle-Puriņa (balss, vijole), Ansis Jansons (kokle, balss), Rihards Valters (perkusijas, balss). Dziesmas autori: DĀRDI (mūzika: Rihards Valters, vārdi - Aisma Graumane).

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=gj-OVnwNgg8#!


Zeme mans augums un
Ūdens manas asinis
Gaiss mana elpa un
Uguns mans gars

otrdiena, 2012. gada 13. novembris

Sarmīte Krišmane Gulbenē 2012. gada 24. - 25. novembrī

Šī semināra tēmas: 

  1. Karmisko parādu meditācija.
  2. Senču enerģijas pieņemšana.
  3. Karmisko izlīdzinājumu izpratne.
  4. Iekšējais upurītis un darbs ar to.
Lūgums pieteikties. Telefons - 26302998.
Iespējamas arī nakstmājas.

piektdiena, 2012. gada 2. novembris

Prānas elpošanas un vingrošanas nodarbības Madonā!

Info no Māra Šverna!

Prānas elpošanas un vingrošanas jauno sezonu sākam 8. novembrī, plkst. 18.30.

Tiekamies Madonas kultūras nama 4. stāvā (Teātra telpā).  

ceturtdiena, 2012. gada 20. septembris

Pjotrs Elkunovičš 2012. gada novembrī Rīgā!

Dziedināšanas seansi un mācību semināri 2012. gada novembrī Rīgā! 

Pjotrs būs Latvijā no 03. līdz 15 novembrim! 
Dziedināšanas seansi no 05. - 8.11.; 12. un 13.11.
Info un pieteikšanās: mob.tel. +371 29172767 vai e-pastā daigadzalba@inbox.lv.

Info par dziednieku un garīgo dziedināšanu šeit:
 http://www.elkunoviz.org/latvijas/;
http://www.draugiem.lv/pjotr.elkunoviz/




ceturtdiena, 2012. gada 30. augusts

Stāsts par dvēseles līdzinieku satikšanos.


 Mums katram paredzēts kāds īpašs cilvēks. Reizēm divi, trīs vai pat četri. Šie cilvēki var nebūt no vienas paaudzes. Viņi ceļo pāri laika okeānam un debesu dimensiju dziļumiem, lai atkal būtu kopā ar mums. Viņi nāk no otras puses - no debesīm. Sejas vaibsti ir citi, bet sirds nekļūdās. Tā pazīst. Sirds skatījusi šo seju mēnesgaismas pielietos Ēģiptes tuksnešos vai mūžsenos Mongolijas līdzenumos. Varbūt izcīnījāt kopīgas kaujas zem kāda sen aizmirsta karavadoņa karoga, varbūt pavadījāt kopīgu mūžu klints alās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sieti mūžības saitēm, jūs nekad nebūsiet vieni.
   Prāts var aizmirst,bet sirds - tā nekļūdīgi zinās.
   Šķietams svešinieks pirmo reizi satver tavu roku, bet atmiņas par pieskārienu pārvar laiku un satricina katru tavas būtnes šūnu. Tu notver sievietes skatienu un atpazīsti dvēseles līdzinieku pāri gadsimtiem. Sirds strauji sitas. Rokas pārklāj zosāda. Viss cits zaudē nozīmi.
   Pat ja beidzot esat satikušies un tu viņu atpazīsti, tavs gara līdzinieks tevi var nepazīt. Tu šo saikni skaidri izjūti. Tu redzi iespējas veidot nākotni - bet viņš to nesaredz. Bailes, prāta apsvērumi, varbūt problēmas aizplīvurojušas viņa acis, un viņš neļauj tev šo plīvuru noraust. Tu sēro un bēdājies, bet viņš iet tālāk. Liktenis nav uzbāzīgs.
   Bet pat vulkāna izvirdums savā kvēlē nespēj līdzināties brīdim, kad jūs viens otru atpazīstat. Spēks, ar kādu izlaužas aizturētā enerģija, ir milzīgs.
   Dvēseli var atpazīt vienā mirklī. Pēkšņa sajūta, it kā tu šo cilvēku zinātu līdz pašiem sirds dziļumiem,- tik dziļi, cik apziņa nemaz nesasniedz. Tik dziļi, kā reizēm nepazīstam pat savus ģimenes locekļus. Tu intuitīvi zini, ko teikt un kā šis cilvēks reaģēs. Drošības izjūta par to, ka vari uzticēties, ir daudzkārt lielāka par to, ko iespējams iegūt, kādu pazīstot dienu, nedēļu, vai pat mēnesi.
   Bet dvēseles atpazīšana var notikt arī lēnām un pakāpeniski. Svešāduma plīvurs tiek noņemts pamazām. Ne vienmēr atpazīšana notiek uzreiz. Reizēm ir jāsagaida īstais laiks, un tam, kas saredz pirmais, jābūt pacietīgam.
   Varbūt cilvēka izskats, sapnis, kāda atmiņa, kāda pārņēmusi sajūta liek domāt, ka esi sastapis dvēseles līdzinieku. Tevi atmodina viņa rokas vai lūpu pieskāriens, un dvēsele atkal sajūt prieku dzīvot.
   Varbūt pieskārienu, kas atmodina, sniedz tavs bērns, tēvs vai māte, brālis vai māsa, kāds patiess draugs. Vai arī mīļotais cilvēks, kas pārvarējis gadu simtus, lai tevi noskūpstītu vēlreiz un atgādinātu, ka jūs esat kopā vienmēr, uz mūžu mūžiem.
      /Braiens L. Veiss  '' Mīlestība nekad nebeidzas '' /
http://didzis.weebly.com/16/post/2012/08/pirm-nodaa-no-braiena-l-veisa-grmatas-mlestba-nekad-nebeidzas.html

Samierināšanās un pieņemšana.



          Ja paraugāmies tuvāk uz jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”, mēs ikdienas dzīvē varam saskatīt daudz interesantu aspektu, pie kuriem ir vērts nedaudz pakavēties.
            Viens no šādiem aspektiem ir divi cilvēka emocionāli stāvokļi. Sauksim tos tā, lai gan patiesībā emocionāls (lasi – saistīts ar emocijām) ir tikai viens no turpmāk apskatītajiem stāvokļiem, tomēr ērtības labad paliksim pie šī apzīmējuma attiecībā uz abiem. Runa būs par samierināšanos un pieņemšanu.
            Ikdienas dzīvē šie stāvokļi nereti tiek jaukti. Cilvēkam kaut kas nepatīk, tomēr uzskatot, ka viņam ir jābūt „labam”, „pareizam”, „pieklājīgam”, negāciju patur sevī, domājot (nereti arī skaļi deklarējot), ka situāciju ir „pieņēmis”. Sevišķi teiktais attiecas uz tā saucamajiem garīgā ceļa gājējiem, kuri ļoti vēlas būt „labi” un „pareizi”, kārtējā krupja norīšanu uzskatot par jaunu sasniegumu savā garīgajā izaugsmē.
            Jā, tas ir tiesa, ka ikdienā mēs ar daudzām lietām esam spiesti (vai vismaz mums liekas, ka cita ceļa nav) samierināties. Tomēr samierināšanās nekādi nav pieņemšana.
            Samierināšanās ietver iekšēju konfliktu. Iekšējās negācijas vulkāns virmo, tomēr lava neizplūst, jo mēs esam krāteri nobloķējuši. Otrs salīdzinājums – mūsos ir nospriegota atspere, kura tiek varmācīgi noturēta, lai tā neizšaujas.
Kas ir tas spēks, kas vulkānu/ atsperi notur? Tā ir mūsu pašu dzīvības enerģija. Tādējādi katra samierināšanās laupa daļu mūsu dzīvības enerģijas, samazinot dzīvošanas kapacitāti (lasi – dzīvesprieku). Iespējams, ka depresija nav nekas cits kā samierināšanās daudzums, kurš ir nolaupījis itin visu dzīvības enerģiju. Atspere ir jānotur, tās noturēšanai tiek patērēta visa dzīvības enerģija un cilvēkam vairs neatliek spēka dzīvošanai.
            Ja dzīvības enerģijas vulkāna noturēšanai kaut uz brīdi nepietiek, notiek izvirdums, kurš izpaužas agresijas veidā uz līdzcilvēkiem (no līdzcilvēkiem tiek nolaupīta daļa viņu dzīvības enerģijas vulkāna turēšanai). Ja tās pietiek, ir nosacīti stabils stāvoklis, kurā:
1)     iekšā verdošā lava agri vai vēlu izraisīs fiziskā ķermeņa slimības;
2)     iekšā verdošā lava, attiecīgi vibrējot, pēc principa „līdzīgais pievelk līdzīgo” no Esamības izveidos notikumus, kas ar tādu pašu agresijas devu būs vērsti pret konkrēto cilvēku.
Pieņemšana neietver iekšēju konfliktu. Nav vulkāna, nav atsperes, nekas nav jātur, un visa enerģija tiek veltīta dzīvošanai tās visradošākajā izpausmē. Pieņemot cilvēks tiek dziedināts (Nereti „pieņemšana” un „piedošana” tiek lietoti kā sinonīmi. Tas nav gluži viens un tas pats, taču par to ir atsevišķs stāsts). Ar katru patiesas pieņemšanas soli cilvēks pietuvojas līdzsvaram, harmonijai; varbūt var apgalvot, ka tieši spēja pieņemt ir cilvēka garīgās evolūcijas pamatā. Tieši spēja pieņemt noved pie sapratnes par to, ko īsti nozīmē daudz kur sastaptā tēze, ka „viss ir viens” un ka pasaule nav „balta” vai „melna”, „laba” vai „ļauna”. Tā ir tāda, kāda tā ir – dižena savā daudzšķautņainībā, kur viena lieta papildina otru.
Padomājot par to dziļāk, mēs varam nonākt pie vēl vienas atziņas. Bībeles stāsts vēsta, ka Ādams un Ieva zaudēja paradīzi brīdī, kad nobaudīja augļus no „laba un ļauna atzīšanas koka”. Šis stāsts patiesībā ietver diženu atslēgu. Attiecībā uz mūsu šā brīža tēmu – varbūt var paraudzīties uz šo vēsti kontekstā, ka, dalot pasauli „labajā” un „ļaunajā” (laba un ļauna atzīšanas koka augļi!), Ādams un Ieva zaudēja spēju pieņemt lietas tādas, kādas tās ir? Un varbūt, ka tieši tas ir cēlonis paradīzes zaudēšanai?

Kā atšķirt samierināšanos no pieņemšanu? Pati vienkāršākā (vienīgā?) metode ir ieklausīšanās savā ķermenī. Ja konkrētās situācijas, cilvēka, notikuma atcerēšanās izsauc negatīvu emociju uzvirmojumu, notiek samierināšanās. Ja nekas neuzvirmo, notikusi pieņemšana.
Kā pieņemt? Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums, uz kuru nevar sniegt atbildi, jo vārdi to vienkārši nesatur. Varbūt iesākumā var palīdzēt apcere par jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”:
 - šķiet, kas var mazām karūsiņām dīķī būt ļaunāks par līdaku, tomēr cilvēki ar attiecīgu pieredzi jums pateiks, ka karūsiņas, līdakām dīķī neesot, vai nu neaug vispār, vai aug ļoti ļoti lēni;
- ja vasarā līst, mēs sakām, ka ir „slikts” laiks, taču varbūt, ka tieši šis lietus (lasi – tas „sliktais” laika maitātājs!) ir nepieciešams, lai izaugtu augļi, dārzeņi, labība un lai mums būtu ko ēst.
Šādu sarakstu var turpināt. No tā garuma nemainās jau „Dainu Alķīmijā” pieminētais, ka viss ikdienā sastopamais „sviests” nav nekas cits, kā materiāls mūsu izaugsmei. Kur tad lai mēs ņemtu to „svinu” no kā „zeltu” uzradīt? „Zelta” radīšanas process notiek neatkarīgi no mūsu gribas, jo tam pamatā ir evolūcijas likums. Mums ir dota izvēle – vai ļauties šim likumam neapzināti, tādējādi ejot cauri sāpēm, ciešanām, asarām, vai ienest šajā procesā kaut nelielu apzināšanās dzirksti, ar to izgaismojot savas attieksmes tumšos kaktus un tādējādi iegūstot sapratni, ka tas velns patiesībā nemaz nav tik „melns”. „Melnumu” tam esam piedēvējuši mēs paši. Kolīdz būsim to sapratuši, velns mums šķelmīgi uzsmaidīs un atvadoties pateicībā pamās ar asti. Viņš būs atbrīvots no nepateicīgo pienākumu veikšanas. Pasaule būs palikusi kaut nedaudz un tomēr gaišāka. Un ziniet? Varbūt šajā brīdī velns zaudē savus ragus,  asti un iegūst spārnus? Varbūt tā rodas eņģeļi?
/Ģirts/
http://gaismasvirziens.blogspot.com/2012/07/samierinasanas-un-pienemsana.html

ceturtdiena, 2012. gada 9. augusts

Sarmītes Krišmanes divu dienu praktiskais seminārs Gulbenē 25.08.-26.08.2012.

   Semināra tēma - "Bailes un to transformācija".
Un kā parasti - jautājumi, atbildes un sarunas par šo un ne tikai par šo tematu.
Lūgums informēt par vēlmi piedalīties. Iespējamas arī nakstmājas.
Telefons - 26302998 (Sarmīte).




  



pirmdiena, 2012. gada 6. augusts

Aicina Šverns Māris!

       Jau divus gadus vasaras saulgriežus mēs svinam ļoti skaistā un enerģētiski interesantā vietā netālu no Liezēres, Madonas novadā. Šo vietu vietējie sendienās saukuši par Mēteļkalnu. Pēcpadomju laikā šeit nebija īstu saimnieku, bet nu situācija ir mainījusies, un kalns atkal uzņem cilvēkus. Un tā, zemāk ir piedāvājums apmeklēt vēdisko pasākumu:

Ielūdzam uz Lakšmī-jagju
Madonas novada Mēteļkalnā 26. augustā no 12.00 līdz 16.00

Lakšmī-jagja ir īpašs uguns rituāls, kas palīdzēs:
* pavājināt negatīvo karmu,
* novākt no Jūsu dzīves ceļa grūtības un šķēršļus,
* pārvērst realitātē Jūsu mērķus un sapņus.
Tādā veidā Jums paredzētais var tikt izmainīts, un Jūs saņemsiet vēl lielāku dabas spēku atbalstu dzīves likteņa pavērsienos.
Jagja kopš senseniem laikiem ir metode, kuru izmanto, lai neitralizētu planētu negatīvo ietekmi uz mūsu dzīvi, karmas attīrīšanai, dabas atbalsta iegūšanai un panākumu sasniegšanai dzīvē. Jagjas procedūra norisinās speciālu vēdisko mantru pavadījumā, veicot noteiktus rituālus.
Jagjas noslēgumā veģetārs mielasts.
Ieeja par ziedojumiem.
***
Pasākumu vada Ananta Nitai das (Aleksandrs Bespalovs), kurš skolotāju vadībā jau 18 gadus studē Vēdisko kultūru, psiholoģiju, astroloģiju un hiromantiju.
Aleksandrs vada hiromantijas, numeroloģijas, šakuna šastra [vēdiskā zinātne par parādībām, zīmēm un pazīmēm], svapna šastra [oneiroloģija jeb zinātne par sapņiem], karmas izpētes seminārus, kā arī uguns rituālus karmas attīrīšanai un labklājības veidošanai dzīvē. Organizē svētceļojums uz Indiju, kur pabijis jau 12 reizes.
***
Norises vieta: Mēteļkalns, mājas "Jaunās", Liezēres pagasts, Madonas novads (koordinatori Mārtiņš + 371 29129019, Māris +371 29321381). Pasākuma dalībniekiem nepieciešamības gadījumā tiks izsūtīta maršruta karte.
***
Sīkāka informācija zvanot pa telefona numuru + 371 27514267, 29933276 vai rakstot uz e-pastu: atmaramavediccentre@inbox.lv
 

otrdiena, 2012. gada 26. jūnijs

2012-tajos Vasaras Saulgriežos. Lazdukalnā.

Te video - Lazdukalnā 2012,

       Bija labi. Savādāk kā citu gadu. Kaut kas jauns. Jauna pieredze. Kaut kas, iespējams, pietrūka. Gribējās vēl drusku "augstāk". Bet, varbūt, šoreiz vienkārši nesajutu, nesapratu. Un - kā saka, viegli kritizēt, ja pats nedari. :(

trešdiena, 2012. gada 20. jūnijs

Kāda saulgriežu saruna...

Septiņu sauļu jautājums

Kāpēc saucam sevi par dvēseles daļu, turpinājumu? Itkā tiešām esam daļina no kautkā lielāka?
Kam tad pieder pārējā daļa? Vai tie neesam mēs īstie?
Kāpēc neuzņemamies atbildību par to, kas īsti esam?
Tas ir pieradums - domāt par sevi kā par ķermeni ar dvēseles piegaršu, jo tā mūs uztvēra un audzināja vecāki, skolotāji, draugi un paziņas?
Vai tas ir bailes pazust kā personība, individualitāte?

Meklēju to sevī, nevienu nevainoju un nenosodu...

=========================================

Kāpēc septiņas saules? Folklorā minētas deviņas...

Par kādu/kuru sevi tu runā... Ja uzskati, ka Tavas jūtas, radošos impulsus rada ķermenis, tad kāpēc vispār uzdod šos jautājumus? No kurienes nemiers?
Man šķiet, ka augums ir instruments, krāsu, skaņu, sajūtu palete... bet kurš ir mākslinieks?

Jo vairāk apzinies piederību Sev un Visam, jo īstāks viss kļūst. Skaistāks, skaidrāks, tīrāks, spilgtāks, vienotāks, jēgpilnāks, mīļāks...  Jo vairāk aizmirsti, pazaudē Sevi, jo viss kļūst neīstāks, sadrumstalotāks, pretrunīgāks, sīkāks, pelēkāks, bezjēdzīgāks...
 

Lai patiešām saprastu savu atbildību, jāapzinās sevi kā radītāju... uzmanības centrējums aizvien vairāk pārvietojas sevī , to vairs nerausta kā aiz aukliņām perifērijas notikumi. Tomēr redzēteis, pieredzētais nezaudē spilgtumu, kļūst tieši vairāk izgaismots, dziļāk, plašāk apjēgts.
Un var palaimēties pieredzēt, kā Radītājs caur Tevi darbojas...

Jā, bērni Pasauli redz savādāk... ieradumi to visu izmaina. Taču ieradumi ir katram savi, tāpēc nevar automātiski vainot vecākus un sabiedrību.  Katrs vairāk "uzsēžas" uz sev atbilstošākām programmām.

Bailes, protams, mūs ierobežo... taču arī piešķir noteiktu izpausmes formu.
Ir jau bailes uzkāpt tornī... bet no turienes visu var ieraudzīt plašāk un iepriekš nozīmīgais neaizņem vairs tik daudz uzmanības...
Un, vai mainot mērogu, ieraugot plašāk kaut kas pazūd? Bet no otras puses - dzīve ir kustība, nepārtraukta radīšana, nemitīga, neizbēgama izmaiņa - tad ko vispār vari paturēt, apstādināt? Gaismas staru vai jūras vilni, vai vēju noķert? Tikai prātā iestrēgušās domutēlujūtu hologrammas varam krāt arhīvā. Bet vai vienmēr to vajag?
Patiesi Paliekošais un Vienlaikus Mainīgais taču paliek tik un tā, turam to vai ne... jo Tas tur mūs, lai cik šauri vai plaši sevi apzinātos...:) 


Es arī tāpat. Ne uz ko nepretendēju. Tikai dažreiz stāstu vai dziedu, ko jūtu vai pieredzu, ko zinu, apzinos, dažreiz kopā ar citiem radu, ko nebijušu, tā izejot no ieciklēšanās. Dažreiz man palīdz, dažreiz es.

===================================================

Kur es esmu šajā radīšanā, nepārtrauktā kustībā? Pazaudējos..
Kas es esmu kā Radītājs? Kas ir Radītājs – tas, kas veido ko jaunu materiālajā pasaulē? Vai Radītājs vispār pastāv kā būtne? - vai ir tikai dzīve, dzīvā dzīve, kura izdzīvo pati sevi?

Vai ir iespēja radīt (apzināties) sevi no jauna katru mirkli, nepieķeroties kādai konkrētai formai vai rezultātam? Izjust, apzināties, ka mainos katru brīdi? Vai tā būs radīšana? Vai tā nenotiek pati par sevi?
Un ja Radītājs caur mani rada, kas tad galu galā esmu es?

Arvien mazāk spēju redzēt kādu jēgu dzīvē
Kaut gan skatoties uz ārpusi, dzīve rit arvien raitāk, spilgtāk, ar dziļākām sajūtām, daudz interesantu notikumu apkārt, arī cilvēkiem mēdzu brīžiem palīdzēt, un saņemt pateicības no viņiem, katrā cilvēkā arvien spilgtāk redzu savu, īpašu brīnumu, neatkārtojamību, no kuras varu mācīties

bet…
 ir sajūta, ka nekas no ārpuses nespēj piepildīt šo nemieru
Kur sevi pazaudēju? Kur meklēt?
Ko nozīmē iet iekšā sevī? Kas ir aiz domām, jūtām, fiziskā? Un vai spēju tur nokļūt pēc savas gribas? Vairs nevaru būt tikai kā ķermenis, jūtas, domas, bet būt par To, kas Vienmēr Paliekošais, arī nespēju. Vai Tu esi atradis kādu vidusceļu?

Vairs nevēlos smaidīt tikai tāpēc, ka tas ir pieņemts, vai visi citi to dara, un visiem citiem ir jauki un jautri kopā
Vairs nevēlos runāt vai darīt ko tikai tāpēc, ka citi to gaida no manis
Vai tas ir egoisms? 

Varbūt vienkārši ļauties notiekošam, nemēģinot to saprast, un vērot, kur dzīves plūsma nesīs, plūst ar dzīvi kopā?
Bet kā ar to nemieru? sāp 
Pārāk daudz jautājumu, apzinos to:) 
 
Daudzi runā par to, ka neesam mēs tikai ķermenis, emocijas, jūtas un domas, ka esam kas vairāk, esam viens, esam vienoti Avotā, bet reti kurš dzīvo pēc šā principa. Varbūt tāpēc, ka nav piedzīvots pa īstam, tik noticēts citiem?

Tu dzīvo savādāk, jūtu Tevī patiesību tajā, ko runā, un kā dzīvo

Piederība Visam – tā prasa piekrišanu visam notiekošam, pastāvošam, cik nu varu sajust, iedzīvoties tajā… 

===========================================

Neatbildi.........  ?

============================================

Tavi jautājumi ir plašāki par Kosmosu:) 
Un tātad arī atbildes
Nav tā, ka nezinātu ko atbildēt... un arī Tu tās noteikti Zini:) 
Taču tās neietilpinās ķermenī un prātā
Esmu pieredzējis... bet pastāstīt... tas, protams, nav iespējams
Ik pa laikam iekšēji uzjautāju - vai varu Tev tagad rakstīt

Meistars toreiz teica mums izpildīt vingrinājumu - elpot caur visu augumu un iztēloties, ka esam Kosmoss
Es iekšēji protestēju - likās. ka tas nav iespējams
Biju kašķīgā stāvoklī... nu tas ir vesels stāsts

Bet tad notika prātam neiedomājamais, neaptveramais... tas jau ir cits stāsts - nepastāstāmais

Tomēr lūkošu tev atbildēt
tā, kā tobrīd varēšu
gan jau tas būs drīz
sajūtās tas notiek arī tagad

==============================================

šodien biju pļavā, jau mēģināju elpot tā...
pagaidām atduros uz tā, ka
ja prāts iedomājas Kosmosu, tad tas jau kļūst par ierobežojumu, kaut-ko izdomātu
vajag ar jūtām elpot, sajust sevi kā Kosmosu
vai ar to, kas aiz jūtām - jā, drīzāk kaut-kā tā

arī Skolotājam, viņa klātbūtnei, neapšaubāmi, ir milzīga loma Tavā pieredzē

mēģināšu vēl:) 
Jāņos ir visspēcīgākā enerģija, lai spertu soli pāri ierobežojumiem... nevajadzētu palaist garām...

==================================

Par daudz filozofijas un atrunu
"vajag" - arī to saka prāts
var atrast daudzus prāta līmeņus, daļas
katrs kaut ko saka un inspicē viens otru
birokrātiska sistēma
kas visu pieredzēto cenšas salikt pa plauktiņiem
veido personisko nozīmību hierarhijas

Šajā gadījumā der pat ne jūtas - kā ego centieni paplašināt vai izmainīt sevi
bet vienkārši sajūtu vērošana
fiziskās sajūtas arī nav tikai fiziskas - elpojot ar sajūtu ar visu ķermeni
tie ir vārti, pa kuriem ienākam ķermenī
tātad varam arī iziet plašumā

Prāts šoreiz ir devis sākuma uzstādījumu - es esmu Kosmoss
pārējam vairs nav nozīmes - lai kas ienāktu prātā - ļaut tam plūst un nepiešķirt nekādu nozīmību, nepieķerties
neļaut domai sevi "paķert uz muļķa" - atgriezt ierobežojumā
Kas ir tas, kurš vēro domu?
Ja parasti identificējam prātu ar mūsu domām
tad tagad vari redzēt ka tās ir tikai skaidiņas
kuras peld daudz plašāka vērotāja viļņojumā

Domu skaidiņas līdz šim pievilcis Tavs magnētisms
arī prāta uzstādījumi tajā skaitā - 
jo šaurāks prāts, jo šaurāki uzstādījumi
jo šaurāki uzstādījumi - jo šaurāks prāts
tā cilpa savelkas ciešāk pati no sevis
Dodot sākuma uzstādījumu - Es esmu Kosmoss
tiek atļauts cilpai atslābt pašai no sevis
un tikai vērot sajūtas, kuras tad atraisās

Kosmoss ir tikai viens Īstenības atoms
bet Īstenība vienmēr ir Tevī un visā neatņemami
Gribi pieredzēt Vienotību?
Tu jau esi vienotībā ar visu
tikai izvēlētie mērķi, centieni un vēlēšanās notur uzmanību noteiktos punktos
veido priekštatus, izdala nozīmības un piešķir vērtības...
zīmē tavu dzīvi
bet tava dzīve ir tikai atoms no Kopējās Dzīves
Radošās Mļestības Vienotā Viļņojuma
Tāpēc jau saka -
nevēlies neko un tu saņemsi Visu

pat visplašākā doma ir arī ierobežojums
jo tā rada formas
vēl lielākā plašumā
arī Kosmoss ir forma
Kas esi Tu?

Kvalitatīvu izmaiņu
nevar tā pasūtīt "rīt uz pusdienām"
citā kvalitātē nemaz nav tādas vietas un laika, kādu iztēlojies
vājš radiosignāls no tālas planētas vēl neuzbur dzīvu klātbūtni
ja vēlies tomēr vēl būt uz šīs pašas pasaules
apziņas platformas, pļavas, piemēram
To izvēlas Dievs Tevī
Radot un Pieredzot caur Tevi
Tavs vienmēr klātesošais Skolotājs
Zina, kurā brīdī pasniegt,  sasniegt
citas realitātes atklāsmi

Tas tomēr prasa ļoti lielu enerģijas resursu
salīdzinot ar mūsu ierastajiem mērogiem
Tas ir liels saviļņojums
mazā pīļudīķa mierīgajā debesu atspulga ainā
viss tiek nojaukts, sakustināti pieņemtie pastāvēšanas pamati
nav vairs pie kā pieturēties
tas var notikt pa īstam, nevis iztēlē
tas var būt sāpīgi
Kāpēc atraut nelaikā bērnam mantiņas
pie kurām viņš turas
kāpēc izraut viņu no laika
kurā izspēlēt savas spēles
Vai Tu to tiešām gribi?
Radītājs Tevī redz sava lolojuma vajadzības
bez vajadzības viņš rotaļu netraucēs
Viņš aizvien tur savas uzmanības staru
katrā no mums un visā esošajā
tā visu vienojot ik Īstenības mirkli
tā paredzot visam tieši atbilstošo Radīšanas Spēku
dinamiski mainīgu plūstamībā

Tātad mums ik mirkli piemīt vajadzīgā enerģija
kuru un kādu spējam lietot
noārdot, uzturot radot savu pasauli, tās uztveri
Apzināti elpojot, jūtot šī spēja pieug
iestrēgstot domu, emociju pretrunās, pretstatos - samazinās

Radītāja stars katrā no mums...
Radošā Saule manī, Tevī, katrā -
tā to var ieraudzīt, sajust, zināt -
neizsīkstošs enerģijas avots
dzīvesspēka, radošuma, improvizācijas
piepildījuma, esības laimes, sirdssiltuma
pieņemšanas, piedošānas, izpratnes
aizvien jaunas dinamikas avots
Kāpēc tas tomēr  šķietami izsīkst?
Akmeni avotam uzveļ mūsu ego sīkdomas
izrautas no Veseluma, uztverot personiski
pretstatot citu izvēlētajam nozīmīgumam
strīdoties smilšukastē
neprotot rotaļāties viļņu saspēlē
tas ir domu emocionālo reakciju uzkrātas enerģijas akmens
kurš guļ uz sirds

Jāņu laika mistērija...
tā ir ne vien Dabas rita kulminācija
arī iekšējā cikla ceļazīme
Aicināt Sauli sevī atvērties vislielākajā spēkā

Negulēšu Jāņu nakti
nerausīšu uguntiņu
llīdz izvilkšu zelta stīgu
caur sidraba ozoliņu

Caur akmeni diegu vilku
atrast vienojošā viegluma brīvības dzīparu
kurš rāmi caurauž
materiālā smaguma sevī ieslēgtību
Caur akmeni dūmi kūp

Tātad...
mazinoties nozīmibām, mainoties iekšējam magnētismam, laukam
zūd sasaiste ar sīki savtīgām ikdienas domām
uztvere paplašinās
tajā, kā ostā, var ienākt lielāki kuģi
citas domjūtas, energoformas, infogaisma -
nezinu, kā labāk nosaukt
var atklāties arhetipi, kas nosaka Tavu visumu
tie ir atslēgas-aizslēgas uz citu realitātes uztveri

Jūriņai treji vārti, trejdeviņas stenderītes
Ik pie katras stenderītes pa buntam atslēdziņu
Attek viena zveju laiva - atslēdz visas atslēdziņas

Septiņas saules
veido noslēgtību - atvērtību
sistēmu, kura piemīt mūsu formai
kā sevi uztver vilnis
Deviņas saules
cita atvērtība
cita brīvība


http://www.draugiem.lv/#/blogs/?p=7303960