Stāsts par dvēseles līdzinieku satikšanos.

 Mums katram paredzēts kāds īpašs cilvēks. Reizēm divi, trīs vai pat četri. Šie cilvēki var nebūt no vienas paaudzes. Viņi ceļo pāri laika okeānam un debesu dimensiju dziļumiem, lai atkal būtu kopā ar mums. Viņi nāk no otras puses - no debesīm. Sejas vaibsti ir citi, bet sirds nekļūdās. Tā pazīst. Sirds skatījusi šo seju mēnesgaismas pielietos Ēģiptes tuksnešos vai mūžsenos Mongolijas līdzenumos. Varbūt izcīnījāt kopīgas kaujas zem kāda sen aizmirsta karavadoņa karoga, varbūt pavadījāt kopīgu mūžu klints alās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sieti mūžības saitēm, jūs nekad nebūsiet vieni.

   Prāts var aizmirst,bet sirds - tā nekļūdīgi zinās.
   Šķietams svešinieks pirmo reizi satver tavu roku, bet atmiņas par pieskārienu pārvar laiku un satricina katru tavas būtnes šūnu. Tu notver sievietes skatienu un atpazīsti dvēseles līdzinieku pāri gadsimtiem. Sirds strauji sitas. Rokas pārklāj zosāda. Viss cits zaudē nozīmi.
   Pat ja beidzot esat satikušies un tu viņu atpazīsti, tavs gara līdzinieks tevi var nepazīt. Tu šo saikni skaidri izjūti. Tu redzi iespējas veidot nākotni - bet viņš to nesaredz. Bailes, prāta apsvērumi, varbūt problēmas aizplīvurojušas viņa acis, un viņš neļauj tev šo plīvuru noraust. Tu sēro un bēdājies, bet viņš iet tālāk. Liktenis nav uzbāzīgs.
   Bet pat vulkāna izvirdums savā kvēlē nespēj līdzināties brīdim, kad jūs viens otru atpazīstat. Spēks, ar kādu izlaužas aizturētā enerģija, ir milzīgs.
   Dvēseli var atpazīt vienā mirklī. Pēkšņa sajūta, it kā tu šo cilvēku zinātu līdz pašiem sirds dziļumiem,- tik dziļi, cik apziņa nemaz nesasniedz. Tik dziļi, kā reizēm nepazīstam pat savus ģimenes locekļus. Tu intuitīvi zini, ko teikt un kā šis cilvēks reaģēs. Drošības izjūta par to, ka vari uzticēties, ir daudzkārt lielāka par to, ko iespējams iegūt, kādu pazīstot dienu, nedēļu, vai pat mēnesi.
   Bet dvēseles atpazīšana var notikt arī lēnām un pakāpeniski. Svešāduma plīvurs tiek noņemts pamazām. Ne vienmēr atpazīšana notiek uzreiz. Reizēm ir jāsagaida īstais laiks, un tam, kas saredz pirmais, jābūt pacietīgam.
   Varbūt cilvēka izskats, sapnis, kāda atmiņa, kāda pārņēmusi sajūta liek domāt, ka esi sastapis dvēseles līdzinieku. Tevi atmodina viņa rokas vai lūpu pieskāriens, un dvēsele atkal sajūt prieku dzīvot.
   Varbūt pieskārienu, kas atmodina, sniedz tavs bērns, tēvs vai māte, brālis vai māsa, kāds patiess draugs. Vai arī mīļotais cilvēks, kas pārvarējis gadu simtus, lai tevi noskūpstītu vēlreiz un atgādinātu, ka jūs esat kopā vienmēr, uz mūžu mūžiem.
      /Braiens L. Veiss  '' Mīlestība nekad nebeidzas '' /
http://didzis.weebly.com/16/post/2012/08/pirm-nodaa-no-braiena-l-veisa-grmatas-mlestba-nekad-nebeidzas.html