Septiņu sauļu jautājums
Kāpēc saucam sevi par dvēseles daļu, turpinājumu? Itkā tiešām esam daļina no kautkā lielāka?
Kam tad pieder pārējā daļa? Vai tie neesam mēs īstie?
Kāpēc neuzņemamies atbildību par to, kas īsti esam?
Tas ir pieradums - domāt par sevi kā par ķermeni ar dvēseles piegaršu, jo tā mūs uztvēra un audzināja vecāki, skolotāji, draugi un paziņas?
Vai tas ir bailes pazust kā personība, individualitāte?
Meklēju to sevī, nevienu nevainoju un nenosodu...
=========================================
Kāpēc septiņas saules? Folklorā minētas deviņas...
Par kādu/kuru sevi tu runā... Ja uzskati, ka Tavas jūtas, radošos impulsus rada ķermenis, tad kāpēc vispār uzdod šos jautājumus? No kurienes nemiers?
Man šķiet, ka augums ir instruments, krāsu, skaņu, sajūtu palete... bet kurš ir mākslinieks?
Jo vairāk apzinies piederību Sev un Visam, jo īstāks viss kļūst. Skaistāks, skaidrāks, tīrāks, spilgtāks, vienotāks, jēgpilnāks, mīļāks... Jo vairāk aizmirsti, pazaudē Sevi, jo viss kļūst neīstāks, sadrumstalotāks, pretrunīgāks, sīkāks, pelēkāks, bezjēdzīgāks...
Lai patiešām saprastu savu atbildību, jāapzinās sevi kā radītāju... uzmanības centrējums aizvien vairāk pārvietojas sevī , to vairs nerausta kā aiz aukliņām perifērijas notikumi. Tomēr redzēteis, pieredzētais nezaudē spilgtumu, kļūst tieši vairāk izgaismots, dziļāk, plašāk apjēgts.
Un var palaimēties pieredzēt, kā Radītājs caur Tevi darbojas...
Jā, bērni Pasauli redz savādāk... ieradumi to visu izmaina. Taču ieradumi ir katram savi, tāpēc nevar automātiski vainot vecākus un sabiedrību. Katrs vairāk "uzsēžas" uz sev atbilstošākām programmām.
Bailes, protams, mūs ierobežo... taču arī piešķir noteiktu izpausmes formu.
Ir jau bailes uzkāpt tornī... bet no turienes visu var ieraudzīt plašāk un iepriekš nozīmīgais neaizņem vairs tik daudz uzmanības...
Un, vai mainot mērogu, ieraugot plašāk kaut kas pazūd? Bet no otras puses - dzīve ir kustība, nepārtraukta radīšana, nemitīga, neizbēgama izmaiņa - tad ko vispār vari paturēt, apstādināt? Gaismas staru vai jūras vilni, vai vēju noķert? Tikai prātā iestrēgušās domutēlujūtu hologrammas varam krāt arhīvā. Bet vai vienmēr to vajag?
Patiesi Paliekošais un Vienlaikus Mainīgais taču paliek tik un tā, turam to vai ne... jo Tas tur mūs, lai cik šauri vai plaši sevi apzinātos...
Es arī tāpat. Ne uz ko nepretendēju. Tikai dažreiz stāstu vai dziedu, ko jūtu vai pieredzu, ko zinu, apzinos, dažreiz kopā ar citiem radu, ko nebijušu, tā izejot no ieciklēšanās. Dažreiz man palīdz, dažreiz es.
===================================================
Kur es esmu šajā radīšanā, nepārtrauktā kustībā? Pazaudējos..
Kas es esmu kā Radītājs? Kas ir Radītājs – tas, kas veido ko jaunu materiālajā pasaulē? Vai Radītājs vispār pastāv kā būtne? - vai ir tikai dzīve, dzīvā dzīve, kura izdzīvo pati sevi?
Vai ir iespēja radīt (apzināties) sevi no jauna katru mirkli, nepieķeroties kādai konkrētai formai vai rezultātam? Izjust, apzināties, ka mainos katru brīdi? Vai tā būs radīšana? Vai tā nenotiek pati par sevi?
Un ja Radītājs caur mani rada, kas tad galu galā esmu es?
Arvien mazāk spēju redzēt kādu jēgu dzīvē
Kaut gan skatoties uz ārpusi, dzīve rit arvien raitāk, spilgtāk, ar dziļākām sajūtām, daudz interesantu notikumu apkārt, arī cilvēkiem mēdzu brīžiem palīdzēt, un saņemt pateicības no viņiem, katrā cilvēkā arvien spilgtāk redzu savu, īpašu brīnumu, neatkārtojamību, no kuras varu mācīties
bet…
ir sajūta, ka nekas no ārpuses nespēj piepildīt šo nemieru
Kur sevi pazaudēju? Kur meklēt?
Ko nozīmē iet iekšā sevī? Kas ir aiz domām, jūtām, fiziskā? Un vai spēju tur nokļūt pēc savas gribas? Vairs nevaru būt tikai kā ķermenis, jūtas, domas, bet būt par To, kas Vienmēr Paliekošais, arī nespēju. Vai Tu esi atradis kādu vidusceļu?
Vairs nevēlos smaidīt tikai tāpēc, ka tas ir pieņemts, vai visi citi to dara, un visiem citiem ir jauki un jautri kopā
Vairs nevēlos runāt vai darīt ko tikai tāpēc, ka citi to gaida no manis
Vai tas ir egoisms?
Varbūt vienkārši ļauties notiekošam, nemēģinot to saprast, un vērot, kur dzīves plūsma nesīs, plūst ar dzīvi kopā?
Bet kā ar to nemieru? sāp
Pārāk daudz jautājumu, apzinos to
Daudzi runā par to, ka neesam mēs tikai ķermenis, emocijas, jūtas un domas, ka esam kas vairāk, esam viens, esam vienoti Avotā, bet reti kurš dzīvo pēc šā principa. Varbūt tāpēc, ka nav piedzīvots pa īstam, tik noticēts citiem?
Tu dzīvo savādāk, jūtu Tevī patiesību tajā, ko runā, un kā dzīvo
Piederība Visam – tā prasa piekrišanu visam notiekošam, pastāvošam, cik nu varu sajust, iedzīvoties tajā…
===========================================
Neatbildi......... ?
============================================
Tavi jautājumi ir plašāki par Kosmosu
Un tātad arī atbildes
Nav tā, ka nezinātu ko atbildēt... un arī Tu tās noteikti Zini
Taču tās neietilpinās ķermenī un prātā
Esmu pieredzējis... bet pastāstīt... tas, protams, nav iespējams
Ik pa laikam iekšēji uzjautāju - vai varu Tev tagad rakstīt
Meistars toreiz teica mums izpildīt vingrinājumu - elpot caur visu augumu un iztēloties, ka esam Kosmoss
Es iekšēji protestēju - likās. ka tas nav iespējams
Biju kašķīgā stāvoklī... nu tas ir vesels stāsts
Bet tad notika prātam neiedomājamais, neaptveramais... tas jau ir cits stāsts - nepastāstāmais
Tomēr lūkošu tev atbildēt
tā, kā tobrīd varēšu
gan jau tas būs drīz
sajūtās tas notiek arī tagad
==============================================
šodien biju pļavā, jau mēģināju elpot tā...
pagaidām atduros uz tā, ka
ja prāts iedomājas Kosmosu, tad tas jau kļūst par ierobežojumu, kaut-ko izdomātu
vajag ar jūtām elpot, sajust sevi kā Kosmosu
vai ar to, kas aiz jūtām - jā, drīzāk kaut-kā tā
arī Skolotājam, viņa klātbūtnei, neapšaubāmi, ir milzīga loma Tavā pieredzē
mēģināšu vēl
Jāņos ir visspēcīgākā enerģija, lai spertu soli pāri ierobežojumiem... nevajadzētu palaist garām...
==================================
Par daudz filozofijas un atrunu
"vajag" - arī to saka prāts
var atrast daudzus prāta līmeņus, daļas
katrs kaut ko saka un inspicē viens otru
birokrātiska sistēma
kas visu pieredzēto cenšas salikt pa plauktiņiem
veido personisko nozīmību hierarhijas
Šajā gadījumā der pat ne jūtas - kā ego centieni paplašināt vai izmainīt sevi
bet vienkārši sajūtu vērošana
fiziskās sajūtas arī nav tikai fiziskas - elpojot ar sajūtu ar visu ķermeni
tie ir vārti, pa kuriem ienākam ķermenī
tātad varam arī iziet plašumā
Prāts šoreiz ir devis sākuma uzstādījumu - es esmu Kosmoss
pārējam vairs nav nozīmes - lai kas ienāktu prātā - ļaut tam plūst un nepiešķirt nekādu nozīmību, nepieķerties
neļaut domai sevi "paķert uz muļķa" - atgriezt ierobežojumā
Kas ir tas, kurš vēro domu?
Ja parasti identificējam prātu ar mūsu domām
tad tagad vari redzēt ka tās ir tikai skaidiņas
kuras peld daudz plašāka vērotāja viļņojumā
Domu skaidiņas līdz šim pievilcis Tavs magnētisms
arī prāta uzstādījumi tajā skaitā -
jo šaurāks prāts, jo šaurāki uzstādījumi
jo šaurāki uzstādījumi - jo šaurāks prāts
tā cilpa savelkas ciešāk pati no sevis
Dodot sākuma uzstādījumu - Es esmu Kosmoss
tiek atļauts cilpai atslābt pašai no sevis
un tikai vērot sajūtas, kuras tad atraisās
Kosmoss ir tikai viens Īstenības atoms
bet Īstenība vienmēr ir Tevī un visā neatņemami
Gribi pieredzēt Vienotību?
Tu jau esi vienotībā ar visu
tikai izvēlētie mērķi, centieni un vēlēšanās notur uzmanību noteiktos punktos
veido priekštatus, izdala nozīmības un piešķir vērtības...
zīmē tavu dzīvi
bet tava dzīve ir tikai atoms no Kopējās Dzīves
Radošās Mļestības Vienotā Viļņojuma
Tāpēc jau saka -
nevēlies neko un tu saņemsi Visu
pat visplašākā doma ir arī ierobežojums
jo tā rada formas
vēl lielākā plašumā
arī Kosmoss ir forma
Kas esi Tu?
Kvalitatīvu izmaiņu
nevar tā pasūtīt "rīt uz pusdienām"
citā kvalitātē nemaz nav tādas vietas un laika, kādu iztēlojies
vājš radiosignāls no tālas planētas vēl neuzbur dzīvu klātbūtni
ja vēlies tomēr vēl būt uz šīs pašas pasaules
apziņas platformas, pļavas, piemēram
To izvēlas Dievs Tevī
Radot un Pieredzot caur Tevi
Tavs vienmēr klātesošais Skolotājs
Zina, kurā brīdī pasniegt, sasniegt
citas realitātes atklāsmi
Tas tomēr prasa ļoti lielu enerģijas resursu
salīdzinot ar mūsu ierastajiem mērogiem
Tas ir liels saviļņojums
mazā pīļudīķa mierīgajā debesu atspulga ainā
viss tiek nojaukts, sakustināti pieņemtie pastāvēšanas pamati
nav vairs pie kā pieturēties
tas var notikt pa īstam, nevis iztēlē
tas var būt sāpīgi
Kāpēc atraut nelaikā bērnam mantiņas
pie kurām viņš turas
kāpēc izraut viņu no laika
kurā izspēlēt savas spēles
Vai Tu to tiešām gribi?
Radītājs Tevī redz sava lolojuma vajadzības
bez vajadzības viņš rotaļu netraucēs
Viņš aizvien tur savas uzmanības staru
katrā no mums un visā esošajā
tā visu vienojot ik Īstenības mirkli
tā paredzot visam tieši atbilstošo Radīšanas Spēku
dinamiski mainīgu plūstamībā
Tātad mums ik mirkli piemīt vajadzīgā enerģija
kuru un kādu spējam lietot
noārdot, uzturot radot savu pasauli, tās uztveri
Apzināti elpojot, jūtot šī spēja pieug
iestrēgstot domu, emociju pretrunās, pretstatos - samazinās
Radītāja stars katrā no mums...
Radošā Saule manī, Tevī, katrā -
tā to var ieraudzīt, sajust, zināt -
neizsīkstošs enerģijas avots
dzīvesspēka, radošuma, improvizācijas
piepildījuma, esības laimes, sirdssiltuma
pieņemšanas, piedošānas, izpratnes
aizvien jaunas dinamikas avots
Kāpēc tas tomēr šķietami izsīkst?
Akmeni avotam uzveļ mūsu ego sīkdomas
izrautas no Veseluma, uztverot personiski
pretstatot citu izvēlētajam nozīmīgumam
strīdoties smilšukastē
neprotot rotaļāties viļņu saspēlē
tas ir domu emocionālo reakciju uzkrātas enerģijas akmens
kurš guļ uz sirds
Jāņu laika mistērija...
tā ir ne vien Dabas rita kulminācija
arī iekšējā cikla ceļazīme
Aicināt Sauli sevī atvērties vislielākajā spēkā
Negulēšu Jāņu nakti
nerausīšu uguntiņu
llīdz izvilkšu zelta stīgu
caur sidraba ozoliņu
Caur akmeni diegu vilku
atrast vienojošā viegluma brīvības dzīparu
kurš rāmi caurauž
materiālā smaguma sevī ieslēgtību
Caur akmeni dūmi kūp
Tātad...
mazinoties nozīmibām, mainoties iekšējam magnētismam, laukam
zūd sasaiste ar sīki savtīgām ikdienas domām
uztvere paplašinās
tajā, kā ostā, var ienākt lielāki kuģi
citas domjūtas, energoformas, infogaisma -
nezinu, kā labāk nosaukt
var atklāties arhetipi, kas nosaka Tavu visumu
tie ir atslēgas-aizslēgas uz citu realitātes uztveri
Jūriņai treji vārti, trejdeviņas stenderītes
Ik pie katras stenderītes pa buntam atslēdziņu
Attek viena zveju laiva - atslēdz visas atslēdziņas
Septiņas saules
veido noslēgtību - atvērtību
sistēmu, kura piemīt mūsu formai
kā sevi uztver vilnis
Deviņas saules
cita atvērtība
cita brīvība
http://www.draugiem.lv/#/blogs/?p=7303960
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru