Par Uzticēšanos sev! :)

SĀRTĀ APĻA MATERIĀLI
Adamus caur Džefriju Hoppe

http://www.shaumbra.ru/2010/10/серия-next-шоуд-3-ahmyo/
http://video.yandex.ru/users/pavel-moc/view/3

Sērija (NEXT) – Šouds 3: „AHMYO”

No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa

Ahmyo.

Adamus: Kaut kas notiks – un es neteicu, kas, es vienkārši sacīju – „kaut kas” – un tas atgādinās jums, liks atgriezties pie mūsu apspriešanas, kura mums šeit bija. Un tas sniegs mums iespēju izdarīt ļoti apzinātu izvēli. „Vai es sev uzticos? Jeb arī es ieeju drāmā, ieeju šaubās, ieeju sajūtā, ka es patiesi neesmu cienīgs?” Jums būs zināma pieredze. Pierakstiet to pēc tam. Uzrakstiet par to īsu nelielu stāstiņu. Tas jums palīdzēs sazemēt šo enerģiju un tas tāpat var būt noderīgi nākamajai grāmatai, kuru mēs kopīgi uzrakstīsim.
Ahmyo.

Izskatās, ka šodien būs Dzen diena, tā, ka .... un paldies tev, Robert, par šādu apģērbu. Vai tu lūdze nepieceltos ar šo lakatu? Izskats šodien ir ļoti Dzen-stilā. (Roberts pieceļas). Jā. Dzen mūka izskats, jā. (Applausi).

Pastāv vārds – līdzīgs vārdiem no Dzen – lai apzīmētu pilnīgu uzticēšanos sev. Ahmyo. Ahmyo. (izrunā - [`amio:] – tulkotāja piezīme). Vai jūs variet to izrunāt? (auditorija un Adamus kopīgi izrunā „Amio”). Citās sfērās tas patiesībā nav vārds. Tā ir sava veida vibrācija. Aaaaa-mmmm-i-ooooo. Tā ir zināma plūstošas pārteces (плавные перетекания). Sazemēsim to. Aaaaa-mmmm-i-ooooo.

Pilnīga ticība – ne pasaulei, ne citiem cilvēkiem, ne dievībām, būtībām vai kaut kam vēl, ne citplanētiešiem – bet sev. Amio. „Amio. Es Esmu, kas Es Esmu. Es zinu, lai kas arī notiktu ar manā dzīvē, es pilnībā radu to savam visaugstākajam labumam. Ne sodam, ne kaut kādam” – es nevaru lamāties, taču – „ne kaut kādām mācību stundām/skolai, ne tāpēc, ka es būtu slikts. Es patiešām radu to lielākam sevis paša labumam”.

Tajā brīdī, kad jūs atrodieties šajā punktā, jūs atverat visus potenciālus, kuri iepriekš jums nav bijuši zināmi. Tajā brīdī, kad jūs varat būt šajā Amio izplatījumā, absolūtā ticībā – „Es radu savu dzīvi, man ir vienalga, kādi būs ārējie apstākļi, es vienalga to radu” – tas ir Amio. Tā ir pilnīga, bezierunu, ne-mentāla uzticēšanās savam Es. Amio. Kad jūs atrodieties šajā punktā – bet jūs tajā atrodieties, jums vienkārši vajag to atzīt – tad lietas patiešām var sākt virzīties. Un tad pie mums atnāks jautrība, ko mēs paveiksim pēc mirkļa. Amio.

Amio ir uzskatāms par tīru, absolūti tīru, tīru „ES”; faktiski sava veida Es Esmu realizāciju. Amio, kur jūs pārtraucat apšaubīt visu, kas notiek, jūs pārtrauciet cenzties to analizēt. „Viss ir manis radīts ....” – lai kā jūs nesagribētu to nosaukt – „..augstākajam labumam, manis paša vai mana dzīves prieka paplašināšanai. Katra sīkuma”. Tāds uzticēšanās līmenis sev ir tas, pēc kā ir tiekušies visi Augšāmceltie Meistari vai izjutuši kā pieredzi, tā sakot, viņu pēdējā dzīvē uz Zemes. Tas – Amio – ir – kā jūs varētu teikt – ir bijis pēdējais un, iespējams, vispriecīgākais solis.

Vienkārši iedomājieties uz mirkli, iztēlojieties, aizveriet acis, ja jūs to vēlaties, taču iztēlojieties, kā tas ir – būt/atrasties pilnīgā uzticībā sev. Amio. Tas sevī ietver uzticēšanos savam ķermenim. Jā, pat, ja tas saslims vai, ja tam sāpēs, vai jūs spējat tam uzticēties? Amio. Nav svarīgi, kas notiek – jūs esiet to radījuši mīlestības uz sevi dēļ.

Tas, kas notiek – tas ir, kad jūs patiešām sākat apzināti saprast Amio, jūs izbeidzat uztraukties par sīkumiem. Jūs izbeidzat uztraukties par to, kas būs tālāk, saprotiet, tāpēc, ka jūs apzināties, ka tas, kas notiek pēc tam ir uzskatāms par absolūti pilnīgu. Taču šajā brīdī, kad jūs atrodieties Amio stāvoklī, tas
atver visus slimības potenciālus – kas patiesībā nav slimība; tas vienkārši ir skaidrs signāls. Tas atver tādu lietu potenciālus, kā pārpilnības neesamība, uz kuru jūs bijāt fokusējušies – uz trūkumu – tik ilgi. Pēkšņi, kad jūs sakāt: „Es to radīju” – tas paplašinās, tas atver patieso augsto potenciālu. Pēc tam jums vairs nenāksies izjust visu šos krāmus jūsu dzīvē. Pēc tam jūs neienesiet šos, kā jūs to saucat, sliktos scenārijus, jo pēc tiem vairs nav nekādas nepieciešamības. Jūsu, kā jūs to nosauktu, jūsu dvēsele tagad ir saņēmusi/ieguvusi jūsu uzmanību, bet tā vienkārši lūdza uzticēties jums, uzticēties sev.

Tātad, kas bija Amio antitēze? Makio! (smiekli) Tieši tā! Makio.
Tagad, dažiem no jums, kuri nezin, kas tas tāds ir, es teiktu, ka vārds priekš Makio ir .... tas nozīmē melīgu, murgainu, novirzošu, kā arī to, ko es .... Vai es varu teikt vārdu? Man ir jāuzraksta šis vārdstāpēc, ka mani palūdz neteikt „sūds” grupas priekšā. (smiekli. Adamus raksta „sūds”). Tā, lūk – spāņu variantā – bullsheet, jā. (smiekli) No hablo ingles (spāņu val. – nav izteikts angļu val.)

Tātad Amio, kas ir tīrība, uzticēšanās, jūtu apspiestības neesamība un patiesība, pretmets ir, var teikt, ka tā pretmets zināmā mērā ir makio. Makio atnāk – es parasti asociēju šo vārdu ar garīgu novirzīšanu vai garīgām blēņām (BS) (BS – bullshit – nieki, mēsli – tulkotāja piez.), un tas notiek. Tas notiek ar katru, ko es jebkad esmu pazinis, kas ir gājuši pa savu garīgo ceļu, ieskaitot Budu – tur bija daudz makio – ieskaitot dažus no mūslaiku lielajiem garīgajiem līderiem, ieskaitot katru Augšāmcelto Meistaru, kuru es jebkad esmu pazinis. Viņi iekļūst šajā makio punktā viņu ceļojumā. Tas noteik gandrīz pašrealizācijas beigās un viņī sāk piesārņiet sevi ar milzīgu daudzumu mēslu – garīgu nieku – retoriskiem, dogmatiskiem, organizatoriskiem un strukturāliem mēsliem. Un, lūk, kāpēc – es dažkārt krītu šiem ļaudīm uz nerviem – bet es saku – izbeigt ar astroloģiju. Es mīlu atroloģiju, taču ne tad, kad tā pārvēršas par atkarību. Es mīlu kristālus, kad tie rotā manas rokas un ķermeni ....

Linda: Laipni lūdzu manā klubiņā.

Adamus: .... kā juvelierizstrādājumi. Ziniet, es mīlu Taro, kad tās ir pareizi izgatavotas, kad tās sniedz atbalstu. Taču visas šīs lietas, ieskaitot – šeit neaizskaramu lietu – ieskaitot Shambru, var būt makio.

Visas šīs lietas kļūst par uzmanības novērsējiem. Tie ir melīgi. Tie tika iedarbināti virknes iemeslu dēļ. Viens no tiem – lai aizpildītu tukšumu, tāpēc, ka, kad jūs nonākat līdz šai pamošanās procesa daļai, pēkšņi jūs uztveriet, ka priekšā atrodas vēl lielāks tukšums, vēl lielāks - nekas. Citiem vārdiem, jūs nevarat redzēt, kas atrodas aiz atbrīvošanās no visām cilvēciskajām spēlēm punkta, tāpēc priekšā tas tiek izjusts kā tukšums. Tāpēc jūs bieži savā ceļā iekļaujat Makio, jūs iekļaujiet savā ceļā daudzas novirzīšanās, lai aizpildītu tukšumu.

Tagad, lai top zināms, ka visā radītajā neeksistē tukšums(во всём творении не существует пустоты). Tas nevar pastāvēt. Šajā dimensijā, jebkurā citā dimensijā nav tukšuma. Tukšums neeksistē. Tieciet vaļā no šīs pārliecības, kas tukšums pastāv. Tas tur nevar būt tāpēc, ka tas ir radītais. Nevar būt. Tā, ka jūs piekraujat savu nākotni vai šo priekšā stāvošo tukšumu ar pilnīgiem mēsliem(вы загружаете ваше будущее или эту предстоящую пустоту с помощью полной хрени). Nekādas spēles.

Makio tur bieži tiek ievietots, tāpēc, ka notiek pretošanās spēles beigšanai - tā kā tas – ir papildus spēles žetoni vai spēles nieciņi, kas tur ir ievietoti.
Makio tāpat tiek ievietots tur – visa šī novirzīšanās vai šie spēļu nieciņi – tāpēc, ka jūs negribat saskarties ar īsto problēmu, kas tagad ir jūsu priekšā, un tā ir – tā ir Amio. Uzticēšanās.

Esmu redzējis ļoti gudras, pārsteidzošas, mirdzošas garīgas cilvēciskās būtnes, kuras ļoti, ļoti evolucionēja savā ceļā, kā jūs teiktu – kuras bija gatavas izdarīt šo noslēdzošo soli tajā, ko jūs varētu nosaukt par pacelšanās statusu, un pēkšņi viņi gvelž man par Makio. Pēkšņi, pēdējā brīdī, viņi izrādās melos. Viņiem tas ir jāaizpilda ar kaut ko. Viņi burtiski baidās nonākt līdz šim solim – 100%-tīgai uzticībai sev. Viņi var sasniegt 99,9, taču tā izrādījās par pārāk bailes iedvesošu līniju, lai to pārkāptu. Tur vienmēr ir aizture. „Es varu sev uzticēties visā, izņemot ...” un jūs aizpildāt daudzpunktes. „Izņemot to, kā es izskatos; izņemot manu intelektu; kā izskatos citu priekšā”. Tās ir lielas lamatas garīgajiem darbiniekiem, garīgajiem līderiem. Pēkšņi viņi domā, ka tiem ir jāstaigā citu priekšā noteiktā veidā – kā gudriem, viediem, ar baltu gaismu, svētībām un gudriem izteicieniem pāri plūstošiem. Galīgi nē! Patiešām nē. Patiesībā, patiess garīgais skolotājs un darbinieks kļūst par īstu cilvēku tāpēc, ka viņš no tā nebaidās. Viņš no tā nebaidās. Un tā – pilnīga uzticēšanās.

(turpinājums sekos)