"Māras zeme, modini savu Lāčplēsi!"

Māras zeme, modini savu Lāčplēsi!

Universs, Kosmoss pastāv mainībā un dualitātē: matērija un Gars, gaisma un tumsa, vīrišķais - Jan un sievišķais Iņ aspekts. Viss plūst un mainās, pāriet no viena stāvokļa otrā

Tas viss notiek bezgalīgā mīlestībā un priekā, kā rotaļā. Universs rotaļājas pats ar sevi, rada un jauc, veido un pārtaisa. Šo procesu vērojam arī dabā: ir diena un nakts, balts un melns, aktivitāte un miers, ziemeļpols un dienvidpols, pluss un mīnuss. Viss ir harmonijā un, piemēram, nakts necenšas skaidrot dienai, ka viņa ir labāka vai otrādi. Tāpat nestrīdas varavīksnes krāsas viena ar otru, vienkārši spīd. Problēmas rodas tad, ja kaut kas izjauc šīs dualitātes harmoniju. To nedara Kosmoss, to nedara daba, to nedara dzīvnieki; vienīgais, kas jauc harmoniju, ir cilvēks. Vai tā tas bija vienmēr?

Vai mūsu mīļās Latvijas teritorija ir harmonijā?
Jāņi, uguns rituāli, līgošana. Ko tas dod un kā tas ietekmē Latvijas energoinformatīvo lauku smalkajā pasaulē?

Latviju dēvē par Māras zemi. Kāpēc?
Latvijas egregors, ko veido šīs teritorijas iedzīvotāju kopīgais domu un enerģijas lauks, kopš seniem laikiem ir sieviete. Pie kam vientuļa sieviete - jaunava. Smejies vai raudi, mūsu Milda lepni stāv viena pati. Kur tad vīrišķais aspekts? Vai tik nav Pēteris I? Daba, kā zināms, tukšumu necieš. Šis galantais kungs labprāt atrastos kaut kur mūsu daiļās Mildas tuvumā, ne velti viņš savulaik aizveda līdzi Alūksnes meiteni un padarīja par savas valsts ķeizarieni. (Joks!)

Latvija - zilo ezeru zeme. Ūdens ir sievišķā enerģija, ienes dabā mieru līdzsvaru, stabilitāti, bet stāvoši ūdeņi rada pasivitāti, apātiju. Ir jau skaisti, ka latviešu sievietes augstu kotējas ārzemnieku acīs. Pie reizes tas ir skumji, ka to nesaka par mūsu vīriešiem. Tātad ir izjaukts līdzsvars iedzīvotāju enerģētikā. Katrā cilvēkā neatkarīgi no dzimuma ir sievišķais Iņ un vīrišķais Jan aspekts. Visi zina Iņ Jan simbolu, kurā ir melns piliens ar baltu punktu un balts piliens ar melnu punktu. Tas simbolizē to, ka nekas nav pilnīgi balts vai melns, labs vai slikts. Baltajā ir melnumiņš, melnajā baltumiņš.
Tāpat katrā vīrietī ir daļa sievišķās enerģijas un katrā sievietē daļa vīrišķās enerģijas. Pie kam šai proporcijai ir jābūt samērīgai. Ja kāds no aspektiem ņem pārsvaru, ķermenī, enerģētikā, emocijās rodas negatīvas izmaiņas. Eiropā šis līdzsvars ir izjaukts tādejādi, ka sievietēs vairāk izpaužas vīrišķā daļa nekā nepieciešams. Vīriešos savukārt ir par daudz sievišķās enerģijas. Rezultātā cieš kā vieni, tā otri; sievietes aktīvas, vīrišķīgas, vīrieši pasīvi, sievišķīgi. Sievietes cīnās un medī tos, kuri izceļas uz kopējā pelēcības fona. Vai tas ir normāli?

Kur tad vīrieša mednieka karavīra, sargātāja būtība, uzvarētāja, radītāja sūtība? Latvijā tas ir sevišķi aktuāli, jo pati teritorija ir ar izteiktu sievišķās - Zemes enerģijas starojumu. Šādā teritorijā, lai vīrieši būtu pa īstam vīrišķīgi, viņiem apzināti jāuzņem Saules enerģija, pretējā gadījumā pārņem pasivitāte un laiskums.

Kur mūsu ir Lāčplēši, diženie, varenie, stiprie? Reizē labestīgi, gudri un nosvērti?
Vai joprojām noslīkuši Daugavā, vai varbūt pudelē? Cīnās ar melno bruņinieku, bet varbūt ar zaļo pūķi?

Vai kāds ir izpratis, kāpēc Latvijā ir tik daudz cittautiešu. Vai tā ir nejaušība, vai likumsakarība? Varbūt viņi ar savu klātbūtni un vīrišķo enerģiju glābj mūsu egregoru. J. Rainis savulaik rakstīja par Saulcerītes modināšanu stikla kalnā. Tā Saulcerīte taču ir mūsu zemes egregors, kuram hroniski trūkst vīrišķās enerģijas, aktivitātes, sirds siltuma, Saules, drosmīgas rīcības, spējas uzņemties atbildību, sirds šķīstības, kāda bija Antiņam. Neviens negrib būt Antiņš. Ja kāds izrāda vīrišķo enerģiju, tad tikai kā galēju agresivitāti, dūru vicināšanu un protestēšanu. Rīcības vienalga nav, tikai vētrainas debates.

Austrumu zemē katrs zina, cik būtiski ir cilvēkā saglabāt vīrišķās un sievišķās enerģijas līdzsvaru, psihologi arī skandē: iepazīstiet savu iekšējo vīrieti un sievieti. Enerģija ir Svētais gars darbībā, tā ir dievišķā spēka kustība ķermenī un matērijā. Ja zūd enerģētiskais līdzsvars cilvēka organismā, seko katastrofas un kataklizmas dabā. Mēs pārāk vienkāršojam cilvēka un dabas mijiedarbību un nesaprotam, ka ciešam paši no savas aplamās rīcības. Kad izjaukts enerģijas līdzsvars miesā, sākas novirzes endokrīnajā sistēmā. Veselības problēmas cenšamies risināt ar hormonu preparātiem, dodam klāt to, ko ķermenis pats vairs neražo.

Kādus hormonus saņem smalkais ķermenis un pasaules kopīgais energo informatīvais lauks, Latvijas egregors? Nekādus, tāpēc, ka tajā dimensijā pastāv enerģija un informācija. Rezultātā egregorā saglabājas deformēta enerģija un informācija. Tā atgriežas pie mums kā pelēka migla un nomācošas, depresīvas domas. Kā to var uzzināt, ka tas, ko saku ir patiesība?

Par to liecina fakts, ka dzīvnieki sāk slimot ar cilvēku slimībām, jo viņi dzīvo un vadās no zemapziņā ienākušās informācijas. Dzīvnieki neanalizē un neizdomā jaunus medikamentus un jaunas slimības, no smalkās pasaules viņos caur zemapziņu nāk cilvēku apzināti pārveidotā enerģija un informācija. Dabā sievišķo Iņ dod Mēness, zeme, ūdens, mitrums, aukstums, savukārt vīrišķo Jan gūstam no Saules, uguns, Zemes kodola, karstuma, sausuma.

Ja kādā teritorijā ilgstoši ir vīrišķās enerģijas pārsvars, sākas ugunsgrēki, nemieri, zemestrīces. Latvijas teritorijā vienmēr ir bijis sievišķās Iņ enerģijas pārsvars - tāpēc iespējamas lietavas, plūdi, apmācies laiks. Dabā nekā nav lieka, ja viss ir līdzsvarā, katra enerģija cilvēkā ienes pozitīvas iezīmes. Ja enerģija bloķējas vai ir disharmonijā, rodas arī emocionālas dabas novirzes:


Veselība, prieks, laime valda tur, kur ir harmonija: sieviete mierīga, aizsargāta, lolota, vīrietis ir aktīvs, radošs, apjūsmots. Mūsdienās tas vairs nav moderni. Moderni ir dzīvot stresā, bailēs u n konkurences cīņā, nepārtraukti cīnoties par dažāda veida tiesībām un privilēģijām. Tas ir labākais veids kā graut savu veselību un dzīvesprieku, jo, izjaukuši līdzsvaru, cilvēki iedarbina pašnoārdīšanās sistēmu. Organisms sāk sevi iznīcināt, atbilstoši deformētajai informācijai, ko piegādājam ar agresīvam domām, bailēm un naidu. Cik ilgi var kalpot ēka, kuru visu laiku no viena gala ārda, bet no otra remontē? Cilvēkam piedzimstot, enerģijas potenciāls ielikts apmēram 900 gadiem. Mēs to iztērējam 10x īsākā laikā, jo neatjaunojam un nepareizi tērējam.

Tātad mēs dzīvojam teritorijā ar ļoti spēcīgu Zemes jeb Iņ enerģiju un cilvēkiem pašiem ar savu apziņu, domām, darbiem jārada un jāuzņem ļoti daudz Saules, uguns jeb Jan enerģijas.

Šajā teritorijā augi ir ar spēcīgu dziedinošu efektu un augstām garšas, smaržas īpašībām. Te ir daudz avotu, kas nes spēcīgu Zemes enerģiju un ir ar labu garšu. Mēs varam lepoties ar savu Māras zemi. Tā ar savu enerģētiku ietekmē cilvēkus tādejādi, ka te nav raksturīga asinsatriebība, nav vēlmes iekarot un pakļaut kaimiņus, reti bijuši nemieri, konfliktus spēj risināt sarunu ceļā. Kur vēl bez Indijas var lepoties ar tādu nevardarbīgo pretošanos kā Baltijas ceļš un dziesmoto revolūciju, kas atnesa brīvību. Mūsu Latvijas zeme mūs mīl un lolo, neatkarīgi no nacionalitātes, nesavtīgi un maigi kā māte. Kā ir ar mums? Ar ko atbildam mēs savai Māras zemei?

Apvidū ar tik spēcīgu Iņ enerģiju, cilvēkam aktīvi jādarbojas, lai saglabātu līdzsvaru un radītu tikpat spēcīgu Jan enerģijas potenciālu. Tāpēc senlatvieši īpaši sadarbojās ar uguni un pērkonu.

Mēs lepojamies ar savām dainām, ar līgo dziesmām, ar Jāņu ugunskuriem, bet nesaprotam, ka tā nav tikai izklaide. Kurināt uguni Jāņos ir enerģētiska nepieciešamība.

Pats vārds Jānis nes šo misiju, Jan - vīrišķā enerģija. Lai aktivizētu vīrišķo enerģiju Latvijas teritorijā, senči ieviesa uguns rituālu, iemācīja tautu saulgriežu laikā uzņemt Jan enerģiju, gan no Saules, gan uguns, gan Zemes kodola.

Pati Zemeslode ir Iņ, bet vidū ir karsts kodols, uguns, Jan - vīrišķā enerģija, aktivitāte. Visticamāk mūsu senčiem šo rituālu deva viedi cilvēki, apgaismotie, ar kosmisko domāšanu, tādi, kas saprot un ievēro Galaktikas, Kosmosa, Dieva un dabas likumus. Ar to vien vēl nebeidzās, senlatvieši gāja vēl tālāk. Viņi mācēja atvērt un dot izeju iekšējai Jan (kundalini) enerģijai. Jāņu rituāli notika vienlaicīgi materiālajā pasaulē un vairākos smalkās pasaules līmeņos. Cilvēks šajā procesā bija aktīvs dalībnieks un katrs sasniedza rezultātu atbilstoši garīgās attīstības pakāpei. Cits atrada papardes ziedu, (atver apakšējo enerģētisko katlu ķermenī, kas atbild par veselību miesā), cits redzēja divas Saules uzlecam (atver garīgo sirdi un izgaismo dvēseli), cits apņēma līgaviņu, kad uzlēca trešā Saule (atver galvas enerģētisko katlu - samadhi stāvoklis).
Šo rituālu laikā daudzi sasniedza apgaismību un kļuva sistēmas Kosmoss, Cilvēks, Daba apzināta sastāvdaļa. Tādi cilvēki redzēja dabas likumsakarības, kopa zemi atbilstoši Kosmosa likumiem, cienīja un saudzēja birztalas, ainavu, svētvietas, avotus. Viņi mīlēja Latvijas zemi.

Par to līdzībās vēsta latviešu tautas dziesmas. Folklora runā par Saules meitu un par jaunekli Mēnestiņu, kas viņu sargā. Visās citās kultūrās ir otrādi: Saule skaitās vīrišķais aspekts, Mēness - sievišķais aspekts. Vai mūsu senči būtu kaut ko sajaukuši? Varbūt viņiem ir bijis zināms kāds noslēpums, ko nezināja citi, kā uzturēt šo teritoriju ideālā līdzsvarā un auglībā.

Ja skatāmies debesīs, Saule ir Jan - uguns, bet Mēness ir Iņ - kā ūdens. Ja skatāmies planētu Zeme, tad apkārtējā daļa ir sievišķā enerģija, bet vidū, kodolā uguns - vīrišķā. Latviešu tauta no sākta gala ir bijusi intraverta, vērsta uz iekšu, uz sevi.

Ja mēs vērojam patiesi garīga cilvēka auru un enerģētiku, viņam ap galvu ir oreols. Lai veidotos oreols, katrai smadzeņu šūnai jārada gaismas stars, kurš ir tik spēcīgs, ka iziet ārpus galvaskausa. Stari nedrīkst savstarpēji krustoties. Tas iespējams tikai tad, ja galvā nav haotisku domu mudžeklis un domas ir dievišķi patiesas un tīras. Oreols redzams pa gabalu un tāda cilvēka aura mirdz visās varavīksnes krāsās.

Kā tas iespējams, ka cilvēka organisms izstaro gaismu?
Cilvēka miesa sastāv no 75 - 80% ūdens (Iņ), nedaudz neorganisko sāļu, ( sauja pelnu, kas paliek pēc kremēšanas), pārējās ir organiskas vielas. Organiskās vielas sastāv no C - oglekļa un H - ūdeņraža atomiem. Ogleklis sastopams gan dzīvajos organismos, gan nedzīvajā dabā. Tātad ogleklis un ūdens ir pamats, kas mums ir kopīgs ar māti Zemi. Ūdens ir Iņ faktors, automātiski C ir tas, kas nes gaismu un uguni, Jan faktoru. Tas viss atrodas mūsu ķermenī. No ķīmijas zinām, ka ogleklim ir trīs alotropiskie veidi: ogle, grafīts un dimants. Pirmie divi - amorfas vielas, dimants veidots no kristāliem un ir dabā cietākais minerāls. (Skatīt 1. zīmējumu.)

Tātad energo informatīvajā laukā dimanta kristāls gan dzīvā, gan nedzīvā dabā ir vienāds. Tas ir pirmsākums, kurā ir visa informācija par to, kas bija un, kas būs. Tā kā ogleklis ir visur, tad šāda informācija ir katrā šūnā. Kad cilvēka apziņa pacelta universālajā līmenī un enerģija ir pietiekoši augstās vibrācijās, kristāls šūnās sāk izstarot gaismu, jo notiek enerģijas atbrīvošanās no kodola. Mūsdienās tik spēcīgu enerģētisko starojumu sauc par dimanta kristāla starojumu, aura šādam cilvēkam rada varavīksni kā jau no kristāla. Visa miesa ir tik apgarota, ka katra šūna rada gaismu. Senlatvieši apdzied Balto tēvu un Balto māti, tātad tādi cilvēki Latvijas teritorijā dzīvoja.

Līdzīgi viedi bija Ēģiptes faraoni, kuri zināšanas par šo kristālu ir iemūžinājuši, būvējot piramīdas pēc tā modeļa. Latvju rakstos jumis kopā ar apgāztu jumi veido rombu, kas būtībā ir vienkāršots, divdimensiju sistēmā uzzīmēts dimanta kristāls. Ja jumim liktu rotēt ap savu asi vai uzzīmētu telpiski, veidotos dimanta kristāla modelis. Sākumā šis kristāls parādās informatīvajā laukā - kauzālajā ķermeni, dvēseles līmenī. Vēlāk sāk izgaismoties viss ķermenis un pat āda. (Skatīt. 2. - 5. zīm.)

Tātad latvieši pazina ne tikai Sauli debesīs, viņi pazina 2. sauli Zemes kodolā un trešo sauli krūšu kurvī, kas rodas, apgaismojot dvēseli. Sākumā gaismu izstaro krūšu kurvis, vēlāk, sasniedzot apgaismību, katra šūna.

Ja jau latvju dainās par to runā, tātad šeit dzīvoja apgaismoti cilvēki ar dimanta kristāla enerģētiku, būtībā Kristus apziņu sasniegušie. Tāda cilvēka organismā vīrišķā un sievišķā enerģija ir līdzsvarā, viņi paši ir spēcīgi Jan - uguns enerģijas avoti, izstaro gaismu. Tādā gadījumā teritorija ar spēcīgu Iņ starojumu ir vispateicīgākā vieta, kur viņiem dzīvot, jo spēj harmonizēt to uguni, kas dega viņu krūtīs.

Tātad, lai mūsu mīļās Latvijas teritorijā būtu līdzsvars, lai paglābtu šo teritoriju no plūdiem, ir divi ceļi: 1. Materiālistiskais ceļš - mūsu vīriešiem jāprec austrumnieces, tās ar savu mazo Jan novērtēs viņu maigumu un sievišķību, un ar savu pasivitāti atraisīs latviešu iekšējo vīrišķību, sievietēm jāprec dienvidnieki, kas ar savu spēcīgo uguni, spēj harmonizēt viņu lielo sievišķību un ielikt rāmjos pārlieku lielo aktivitāti; 2. Garīgās pilnveidošanās ceļš - (Ikviens lai to uguni kurina, kas visu pasauli sasilda... J. Rainis), tas nozīmē harmonizēt vīrišķo, sievišķo enerģiju, celt apziņas līmeni, iegūt dimanta kristāla enerģētiku, modināt Sauli sevī Ja negribam noslīkt Iņ enerģijas pārsvara dēļ, ja paši nevīžojam kurināt uguni gan materiālajā, gan smalkajā pasaulē, nav ko gausties par cittautiešiem. Nejaušību nav, visam ir savs iemesls. Daba mēģina atjaunot enerģētisko līdzsvaru. Cik ilgi? Var sanākt, ka Zeme piespiedīs mūs kļūt garīgākiem, karstākiem, mīlošākiem, un beidzot dod viņai to mīlestību, kuru tā jau sen ir pelnījusi.

Latviešu tautas kultūrā vīrišķo aspektu simbolizē Lāčplēsis! Taču viņš joprojām Daugavas ūdeņos cīnās ar Melno bruņinieku un Laimdota vēl šodien, noģībusi, krastā kaut kur mētājas. Pumpurs uzrakstīja, J. Rainis papildināja, taču ne viens ne otrs neizvilka Lāčplēsi no dzelmes un neatdzīvināja Laimdotu. Tāda veida informācija glabājas mūsu egregorā. Varbūt uzradīsies kāds drosmīgais un uzrakstīs turpinājumu, nākamo cēlienu, lai taču vienreiz kaut kas iet arī uz priekšu. Varbūt kāds varētu pabeigt pasaku par Sprīdīti, kurš, jau mazs būdams, mācēja uzvarēt visus ļaunos spēkus. Viņš, cerams, ir izaudzis un varētu bildināt mūsu Mildu, cik ilgi viena stutēs valsti.

Saulcerīte (dvēsele) guļ stikla kalnā (dimanta kristāls šūnā) letarģisko miegu, jo Antiņš ( sirds skaidrība) nav atradis piemērotu zirgu (Jan enerģijas potenciālu, kundalini). Tā mēs kuļamies un brīnāmies, ka līst un līst, saulainu dienu mazāk un mazāk. Gluži kā sūnu ciemā. Var smieties vai raudāt, vicināt karogus un lozungus latviešu vai citā valodā, rezultāts būs tikai tad, ja modīsimies Garā visi, visās valodās runājoši.

Velti gaidīt, ka mūs kāds vedīs uz jauno krastu, pašiem jākur skaisti ugunskuri, pašiem jātaisa rituāli un jāmodina Saule apziņā un krūtīs. Lai Latvija sāktu zelt un plaukt, mums jāmodina Lāčplēsis jeb vīrišķais aspekts tautas apziņā. Enerģētiski tas izskatās kā Saule krūtīs. Kristietībā to sauc par karstu, mīlestības pilnu sirdi.

Nosaukumu daudz, ideja viena - vairāk mīlestības aktivitātes, garīguma katra cilvēka dzīvē. Lai deg spoži Jāņu ugunskuri, lai skan tālu līgo dziesmas, lai mostas tautas gars, lai mostas Lāčplēsis!

Informācija iegūta:Līgas Kolnejas mājaslapa
http://www.aura.ema.lv/index.php?lapa=8&sublapa=maras_zeme