2012-tajos Vasaras Saulgriežos. Lazdukalnā.

Te video - Lazdukalnā 2012,

       Bija labi. Savādāk kā citu gadu. Kaut kas jauns. Jauna pieredze. Kaut kas, iespējams, pietrūka. Gribējās vēl drusku "augstāk". Bet, varbūt, šoreiz vienkārši nesajutu, nesapratu. Un - kā saka, viegli kritizēt, ja pats nedari. :(

Kāda saulgriežu saruna...

Septiņu sauļu jautājums

Kāpēc saucam sevi par dvēseles daļu, turpinājumu? Itkā tiešām esam daļina no kautkā lielāka?
Kam tad pieder pārējā daļa? Vai tie neesam mēs īstie?
Kāpēc neuzņemamies atbildību par to, kas īsti esam?
Tas ir pieradums - domāt par sevi kā par ķermeni ar dvēseles piegaršu, jo tā mūs uztvēra un audzināja vecāki, skolotāji, draugi un paziņas?
Vai tas ir bailes pazust kā personība, individualitāte?

Meklēju to sevī, nevienu nevainoju un nenosodu...

=========================================

Kāpēc septiņas saules? Folklorā minētas deviņas...

Par kādu/kuru sevi tu runā... Ja uzskati, ka Tavas jūtas, radošos impulsus rada ķermenis, tad kāpēc vispār uzdod šos jautājumus? No kurienes nemiers?
Man šķiet, ka augums ir instruments, krāsu, skaņu, sajūtu palete... bet kurš ir mākslinieks?

Jo vairāk apzinies piederību Sev un Visam, jo īstāks viss kļūst. Skaistāks, skaidrāks, tīrāks, spilgtāks, vienotāks, jēgpilnāks, mīļāks...  Jo vairāk aizmirsti, pazaudē Sevi, jo viss kļūst neīstāks, sadrumstalotāks, pretrunīgāks, sīkāks, pelēkāks, bezjēdzīgāks...
 

Lai patiešām saprastu savu atbildību, jāapzinās sevi kā radītāju... uzmanības centrējums aizvien vairāk pārvietojas sevī , to vairs nerausta kā aiz aukliņām perifērijas notikumi. Tomēr redzēteis, pieredzētais nezaudē spilgtumu, kļūst tieši vairāk izgaismots, dziļāk, plašāk apjēgts.
Un var palaimēties pieredzēt, kā Radītājs caur Tevi darbojas...

Jā, bērni Pasauli redz savādāk... ieradumi to visu izmaina. Taču ieradumi ir katram savi, tāpēc nevar automātiski vainot vecākus un sabiedrību.  Katrs vairāk "uzsēžas" uz sev atbilstošākām programmām.

Bailes, protams, mūs ierobežo... taču arī piešķir noteiktu izpausmes formu.
Ir jau bailes uzkāpt tornī... bet no turienes visu var ieraudzīt plašāk un iepriekš nozīmīgais neaizņem vairs tik daudz uzmanības...
Un, vai mainot mērogu, ieraugot plašāk kaut kas pazūd? Bet no otras puses - dzīve ir kustība, nepārtraukta radīšana, nemitīga, neizbēgama izmaiņa - tad ko vispār vari paturēt, apstādināt? Gaismas staru vai jūras vilni, vai vēju noķert? Tikai prātā iestrēgušās domutēlujūtu hologrammas varam krāt arhīvā. Bet vai vienmēr to vajag?
Patiesi Paliekošais un Vienlaikus Mainīgais taču paliek tik un tā, turam to vai ne... jo Tas tur mūs, lai cik šauri vai plaši sevi apzinātos... 


Es arī tāpat. Ne uz ko nepretendēju. Tikai dažreiz stāstu vai dziedu, ko jūtu vai pieredzu, ko zinu, apzinos, dažreiz kopā ar citiem radu, ko nebijušu, tā izejot no ieciklēšanās. Dažreiz man palīdz, dažreiz es.

===================================================

Kur es esmu šajā radīšanā, nepārtrauktā kustībā? Pazaudējos..
Kas es esmu kā Radītājs? Kas ir Radītājs – tas, kas veido ko jaunu materiālajā pasaulē? Vai Radītājs vispār pastāv kā būtne? - vai ir tikai dzīve, dzīvā dzīve, kura izdzīvo pati sevi?

Vai ir iespēja radīt (apzināties) sevi no jauna katru mirkli, nepieķeroties kādai konkrētai formai vai rezultātam? Izjust, apzināties, ka mainos katru brīdi? Vai tā būs radīšana? Vai tā nenotiek pati par sevi?
Un ja Radītājs caur mani rada, kas tad galu galā esmu es?

Arvien mazāk spēju redzēt kādu jēgu dzīvē
Kaut gan skatoties uz ārpusi, dzīve rit arvien raitāk, spilgtāk, ar dziļākām sajūtām, daudz interesantu notikumu apkārt, arī cilvēkiem mēdzu brīžiem palīdzēt, un saņemt pateicības no viņiem, katrā cilvēkā arvien spilgtāk redzu savu, īpašu brīnumu, neatkārtojamību, no kuras varu mācīties

bet…
 ir sajūta, ka nekas no ārpuses nespēj piepildīt šo nemieru
Kur sevi pazaudēju? Kur meklēt?
Ko nozīmē iet iekšā sevī? Kas ir aiz domām, jūtām, fiziskā? Un vai spēju tur nokļūt pēc savas gribas? Vairs nevaru būt tikai kā ķermenis, jūtas, domas, bet būt par To, kas Vienmēr Paliekošais, arī nespēju. Vai Tu esi atradis kādu vidusceļu?

Vairs nevēlos smaidīt tikai tāpēc, ka tas ir pieņemts, vai visi citi to dara, un visiem citiem ir jauki un jautri kopā
Vairs nevēlos runāt vai darīt ko tikai tāpēc, ka citi to gaida no manis
Vai tas ir egoisms? 

Varbūt vienkārši ļauties notiekošam, nemēģinot to saprast, un vērot, kur dzīves plūsma nesīs, plūst ar dzīvi kopā?
Bet kā ar to nemieru? sāp 
Pārāk daudz jautājumu, apzinos to 
 
Daudzi runā par to, ka neesam mēs tikai ķermenis, emocijas, jūtas un domas, ka esam kas vairāk, esam viens, esam vienoti Avotā, bet reti kurš dzīvo pēc šā principa. Varbūt tāpēc, ka nav piedzīvots pa īstam, tik noticēts citiem?

Tu dzīvo savādāk, jūtu Tevī patiesību tajā, ko runā, un kā dzīvo

Piederība Visam – tā prasa piekrišanu visam notiekošam, pastāvošam, cik nu varu sajust, iedzīvoties tajā… 

===========================================

Neatbildi.........  ?

============================================

Tavi jautājumi ir plašāki par Kosmosu 
Un tātad arī atbildes
Nav tā, ka nezinātu ko atbildēt... un arī Tu tās noteikti Zini 
Taču tās neietilpinās ķermenī un prātā
Esmu pieredzējis... bet pastāstīt... tas, protams, nav iespējams
Ik pa laikam iekšēji uzjautāju - vai varu Tev tagad rakstīt

Meistars toreiz teica mums izpildīt vingrinājumu - elpot caur visu augumu un iztēloties, ka esam Kosmoss
Es iekšēji protestēju - likās. ka tas nav iespējams
Biju kašķīgā stāvoklī... nu tas ir vesels stāsts

Bet tad notika prātam neiedomājamais, neaptveramais... tas jau ir cits stāsts - nepastāstāmais

Tomēr lūkošu tev atbildēt
tā, kā tobrīd varēšu
gan jau tas būs drīz
sajūtās tas notiek arī tagad

==============================================

šodien biju pļavā, jau mēģināju elpot tā...
pagaidām atduros uz tā, ka
ja prāts iedomājas Kosmosu, tad tas jau kļūst par ierobežojumu, kaut-ko izdomātu
vajag ar jūtām elpot, sajust sevi kā Kosmosu
vai ar to, kas aiz jūtām - jā, drīzāk kaut-kā tā

arī Skolotājam, viņa klātbūtnei, neapšaubāmi, ir milzīga loma Tavā pieredzē

mēģināšu vēl 
Jāņos ir visspēcīgākā enerģija, lai spertu soli pāri ierobežojumiem... nevajadzētu palaist garām...

==================================

Par daudz filozofijas un atrunu
"vajag" - arī to saka prāts
var atrast daudzus prāta līmeņus, daļas
katrs kaut ko saka un inspicē viens otru
birokrātiska sistēma
kas visu pieredzēto cenšas salikt pa plauktiņiem
veido personisko nozīmību hierarhijas

Šajā gadījumā der pat ne jūtas - kā ego centieni paplašināt vai izmainīt sevi
bet vienkārši sajūtu vērošana
fiziskās sajūtas arī nav tikai fiziskas - elpojot ar sajūtu ar visu ķermeni
tie ir vārti, pa kuriem ienākam ķermenī
tātad varam arī iziet plašumā

Prāts šoreiz ir devis sākuma uzstādījumu - es esmu Kosmoss
pārējam vairs nav nozīmes - lai kas ienāktu prātā - ļaut tam plūst un nepiešķirt nekādu nozīmību, nepieķerties
neļaut domai sevi "paķert uz muļķa" - atgriezt ierobežojumā
Kas ir tas, kurš vēro domu?
Ja parasti identificējam prātu ar mūsu domām
tad tagad vari redzēt ka tās ir tikai skaidiņas
kuras peld daudz plašāka vērotāja viļņojumā

Domu skaidiņas līdz šim pievilcis Tavs magnētisms
arī prāta uzstādījumi tajā skaitā - 
jo šaurāks prāts, jo šaurāki uzstādījumi
jo šaurāki uzstādījumi - jo šaurāks prāts
tā cilpa savelkas ciešāk pati no sevis
Dodot sākuma uzstādījumu - Es esmu Kosmoss
tiek atļauts cilpai atslābt pašai no sevis
un tikai vērot sajūtas, kuras tad atraisās

Kosmoss ir tikai viens Īstenības atoms
bet Īstenība vienmēr ir Tevī un visā neatņemami
Gribi pieredzēt Vienotību?
Tu jau esi vienotībā ar visu
tikai izvēlētie mērķi, centieni un vēlēšanās notur uzmanību noteiktos punktos
veido priekštatus, izdala nozīmības un piešķir vērtības...
zīmē tavu dzīvi
bet tava dzīve ir tikai atoms no Kopējās Dzīves
Radošās Mļestības Vienotā Viļņojuma
Tāpēc jau saka -
nevēlies neko un tu saņemsi Visu

pat visplašākā doma ir arī ierobežojums
jo tā rada formas
vēl lielākā plašumā
arī Kosmoss ir forma
Kas esi Tu?

Kvalitatīvu izmaiņu
nevar tā pasūtīt "rīt uz pusdienām"
citā kvalitātē nemaz nav tādas vietas un laika, kādu iztēlojies
vājš radiosignāls no tālas planētas vēl neuzbur dzīvu klātbūtni
ja vēlies tomēr vēl būt uz šīs pašas pasaules
apziņas platformas, pļavas, piemēram
To izvēlas Dievs Tevī
Radot un Pieredzot caur Tevi
Tavs vienmēr klātesošais Skolotājs
Zina, kurā brīdī pasniegt,  sasniegt
citas realitātes atklāsmi

Tas tomēr prasa ļoti lielu enerģijas resursu
salīdzinot ar mūsu ierastajiem mērogiem
Tas ir liels saviļņojums
mazā pīļudīķa mierīgajā debesu atspulga ainā
viss tiek nojaukts, sakustināti pieņemtie pastāvēšanas pamati
nav vairs pie kā pieturēties
tas var notikt pa īstam, nevis iztēlē
tas var būt sāpīgi
Kāpēc atraut nelaikā bērnam mantiņas
pie kurām viņš turas
kāpēc izraut viņu no laika
kurā izspēlēt savas spēles
Vai Tu to tiešām gribi?
Radītājs Tevī redz sava lolojuma vajadzības
bez vajadzības viņš rotaļu netraucēs
Viņš aizvien tur savas uzmanības staru
katrā no mums un visā esošajā
tā visu vienojot ik Īstenības mirkli
tā paredzot visam tieši atbilstošo Radīšanas Spēku
dinamiski mainīgu plūstamībā

Tātad mums ik mirkli piemīt vajadzīgā enerģija
kuru un kādu spējam lietot
noārdot, uzturot radot savu pasauli, tās uztveri
Apzināti elpojot, jūtot šī spēja pieug
iestrēgstot domu, emociju pretrunās, pretstatos - samazinās

Radītāja stars katrā no mums...
Radošā Saule manī, Tevī, katrā -
tā to var ieraudzīt, sajust, zināt -
neizsīkstošs enerģijas avots
dzīvesspēka, radošuma, improvizācijas
piepildījuma, esības laimes, sirdssiltuma
pieņemšanas, piedošānas, izpratnes
aizvien jaunas dinamikas avots
Kāpēc tas tomēr  šķietami izsīkst?
Akmeni avotam uzveļ mūsu ego sīkdomas
izrautas no Veseluma, uztverot personiski
pretstatot citu izvēlētajam nozīmīgumam
strīdoties smilšukastē
neprotot rotaļāties viļņu saspēlē
tas ir domu emocionālo reakciju uzkrātas enerģijas akmens
kurš guļ uz sirds

Jāņu laika mistērija...
tā ir ne vien Dabas rita kulminācija
arī iekšējā cikla ceļazīme
Aicināt Sauli sevī atvērties vislielākajā spēkā

Negulēšu Jāņu nakti
nerausīšu uguntiņu
llīdz izvilkšu zelta stīgu
caur sidraba ozoliņu

Caur akmeni diegu vilku
atrast vienojošā viegluma brīvības dzīparu
kurš rāmi caurauž
materiālā smaguma sevī ieslēgtību
Caur akmeni dūmi kūp

Tātad...
mazinoties nozīmibām, mainoties iekšējam magnētismam, laukam
zūd sasaiste ar sīki savtīgām ikdienas domām
uztvere paplašinās
tajā, kā ostā, var ienākt lielāki kuģi
citas domjūtas, energoformas, infogaisma -
nezinu, kā labāk nosaukt
var atklāties arhetipi, kas nosaka Tavu visumu
tie ir atslēgas-aizslēgas uz citu realitātes uztveri

Jūriņai treji vārti, trejdeviņas stenderītes
Ik pie katras stenderītes pa buntam atslēdziņu
Attek viena zveju laiva - atslēdz visas atslēdziņas

Septiņas saules
veido noslēgtību - atvērtību
sistēmu, kura piemīt mūsu formai
kā sevi uztver vilnis
Deviņas saules
cita atvērtība
cita brīvība


http://www.draugiem.lv/#/blogs/?p=7303960

VisLatvijas meditācija 2012.gada 21.jūnija saullēktā plkst.4:29

Laba dieniņa!
Nosūtu Jums VisLatvijas saulstāvju meditāciju.
Lūdzu, pievienojieties un dalieties tajā ar citiem.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=S3-Bp-PE-_8 

Mīlestībā
Māra

VisLatvijas meditācija 2012.gada 21.jūnija saullēktā plkst.4:29

Šajā pasaulē nav divu vienādu cilvēku, nav divu vienādu smilšu graudu vai sniega pārslu. Tāpat nav divu vienādu garīgo ceļu. Bet mēs atrodamies uz šīs planētas tieši tādēļ, lai garīgi attīstītos un pilnveidotos, lai sevī un apkārtējā pasaulē vairotu Gaismu.

Pienācis laiks „runāt vienā valodā”. Sirds valodā. Gaismas valodā. Mīlestības valodā. Un atkāpjas dažkārt principiālie sīkumi, jo mūsu visu vienotais mērķis ir Gaisma, ceļš atpakaļ uz Avotu, uz Dievu, uz Sākumu, uz Mājām. Nav būtiski kādā vārdā to nosaukt, bet tieši tas ir mūsu iekšējais dzenulis vai virzošais spēks.

Šogad mums jāiemācās ieklausīties savā kaimiņā, kolēģī, citādāk domājošā līdzcilvēkā. Jāatrod šī sapratnes atslēdziņa sevī, jāsaprot un ar sirdi jāizjūt, ka Visi Esam Viens, ka Visi Esam nākuši no Viena Avota un tagad kopīgi, viens otram palīdzot, mums jāieiet Jaunā Laikmetā. Caur sapratni sevī, ieklausīšanos līdzcilvēkā un Mīlestībā pret visu dzīvo un radīto.

Jau no seno laiku gudrajiem ir zināms, ka Vasaras Saulstāvju (saulgriežu) saullēkta brīdis ir gada enerģētiski visiedarbīgākais brīdis mūsu fiziskās realitātes izmaiņai. Šajā laikā Dievišķais izpaužas vieliskajā pasaulē vispilnīgāk. Apzinoties gan šī gada nozīmīgumu mūs kolektīvās apziņas mainīšanā, gan mūsu tautas, kā seno Baltu zināšanu un dzīvesziņas mantotāju uzdevumu, aicinām visus Gaismas ceļa gājējus apvienoties kopīgā VisLatvijas meditācijā 2012.gada 21.jūnija saullēktā plkst. 4:29. Šajā enerģētiski spēcīgajā laikā kopā darbojoties, mēs spējam veikt brīnumus. Mūsu kopīgais uzdevums ir paveikt Latvijā to, kam pasaule gatavojas 2012.gada 21.decembrī. Tā ir garīgā augšupcelšanās jeb apziņas pāreja uz smalkāku uztveres līmeni (5.dimensiju). Tādēļ tiek rīkota šī Vienotā VisLatvijas meditācija un mēs šīs jaunās enerģijas Latvijai aktivizējam TAGAD.

Šo meditāciju ieteicams veikt arī 22.un 23.jūnija saullēktu laikā. Ņemot vērā šo triju saullēktu spēcīgo enerģētiku un, apzinoties, ka esam Mīlestība un Gaisma, padarām šo pasauli vieglāku un gaišāku, palīdzot tai pacelties.

Nodoms:

Mēs esam Saules tauta. Saule ir Gaisma un Mīlestība. Saule ir mūsu sirdīs. Mēs katrs esam Saule. Mēs visi esam Saule.

Pilna Dieva pasaulīte

Sīku, mazu šūpulīšu;

Kā to vienu kustināju,

Visi līdzi kustējās.

Saule lec un mēs sakām tai labu rītu. Mēs ieaicinām Sauli savās sirdīs. Sajūtam tās Baltumu, Mīļumu un Siltumu. Mūsu sirdis ir kļuvušas par Saulītēm. Tās, starojot, plešas un kļūst lielākas un lielākas. Nu jau viss mūsu augums ir kļuvis par Baltumā, Mīļumā un Siltumā starojošu SirdsSaulīti. Tā ir savienota ar uzlecošo Sauli. Tā Savienojas ar Zemes Mātes sirdi, tā savienojas ar Dievišķo Avotu (Dieviņu; Lielo Centrālo Sauli).

Mēs redzam sevi kā Saulītes, kas savienotas ar Sauli, ar Zemes Mātes Sirdi un Dievišķo Avotu. Mēs sajūtam sevi kā Baltu Gaismu, kā Mīlestību. Mēs sajūtam kā Baltums, Mīļums un Siltums plūst mums cauri un piepilda mūs, mēs sajūtam kā mēs starojam savu (Sirds)Baltumu, Mīļumu un Siltumu gan uz Zemes Mātes Sirdi, gan uz Dievišķo Avotu, gan uz Sauli. Mēs saredzam un sajūtam kā Saules Meitas un Dieva Dēli ienāk mūsos un mēs topam par tiem. Mēs esam Saules Meitas un Dieva Dēli.

Mūsu SirdsSaulītes plešas arvien lielākas līdz visas saplūst vienā kopīgā mūsu grupas Saulē. Mūsu grupas Saulīte plešas aizvien lielāka un lielāka līdz saplūst ar citu Latvijas grupu Saulītēm, izveidojot vienu Sauli, kura ietver visu Latviju un piepilda to ar (Sirds)Baltumu, Mīļumu, Siltumu. Ar Saules Gaismu piepildās visa Latvijas zeme, ūdeņi, ezeri, upes un mūsu Dzintarjūra, augi, koki, meži un pļavas, visa dzīvā radība debesīs, uz zemes, zem zemes un ūdenī. Un visi cilvēki apzinās sevi kā starojošas SirdsSaulītes, kā Saules Meitas un Dieva Dēlus un izstaro Baltumu, Mīļumu, Siltumu sirdīs, domās, vārdos un darbos. Izstaro to attiecībās ar citiem cilvēkiem, ar dzīvniekiem un visu dzīvo radību, attiecībās ar kokiem, augiem, zemi un ūdeni… Viss staro Baltumā, Mīļumā un Siltumā.

Tad mūsu visu kopradītā Saule, kas ietver Latviju, plešas vēl plašāka, līdz ietver visu mūsu planētu. Saredzam un sajūtam kā visa mūs planēta, visi cilvēki, daba, visi kontinenti un salas, okeāni un jūras - viss, viss staro Baltumā, Mīļumā un Siltumā.

Tad mūsu kopīgā Saule plešas vēl lielāka un mēs sajūtam, ka mēs visi, mūsu planēta, Saule, Dievišķais Avots ir vienots, ir Viens. Izbaudām šo sajūtu. Ļaujam, lai tā paliek mūsos.

Tad ļaujam savai apziņai lēnām atgriezties mūsu fiziskajos ķermeņos. Joprojām sevi saredzam un sajūtam kā SirdsSaulītes, kā Saules Meitas un Dieva Dēlus, kas staro tīrā Baltumā, Mīļumā un SirdsSiltumā. Saglabājam šo sajūtu savās sirdīs un pilnībā atgriežam savu apziņu fiziskajā ķermenī, tagad zinot, ka turpmāk katru brīdi mēs sevī un pasaulei starosim (Sirds)Balti, Mīļi un (Sirds)Silti. 

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināj';

Visapkārt zelta josta,

Vidū manis augumiņš.

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināj';

Visapkārt zelta josta,

Vidū mana Tēvuzeme.

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināj';

Visapkārt zelta josta,

Vidū visa pasaulīte.

Vienojošā kopa “Saules ceļš”

http://www.draugiem.lv/group/16030345/?f_tid=4162695

Tikšanās - darbam ar sevi

 

Intas Vītolas  tēma ''Pārlieka pieķeršanās jeb, kas ir ''āķītis''? '' un šoreiz arī gatavojieties pamatīgam, dziļam darbam ar sevi meditācijā...kura Venēras tranzīta enerģijās būs pat ļoti svētīga!

Gaidam Jūs!

''Kas ir ‘’āķītis’’- ‘’ зацепка’’?

Laikam katrs no mums to izprot savādāk...Katrs taču ir kaut kam pieķēries: tuviniekiem, labklājībai, komfortam, esošajam dzīves veidam..un ik pa laikam mūsos parādās bailes to pazaudēt...Lūk ‘’āķītis’’- tas, kā reiz ir pārlieka pieķeršanās kaut kam...Lazarevs saka, ka tas ir tas, ko mēs mīlam vairāk par Dievu.

Paskatieties visapkārt! Cik bieži cilvēkam kaut kā zaudēšana kļūst par dzīves katastrofu! Kaut gan pats stabilākais dzīves pamats ir mūsos, mūsu iekšienē. Tikai sevis nepieņemšana, sevis nepazīšana, sevis neapzināšanās, var likt mums piesaistīties kaut kam ārpus mums....''

Tiekamies Piektdien 8.jūn. plkst.18.00 Skolas iela (BJC)

Pieteikties var pie Baibas: 26423799
Ineses

Vasaras saulgriežu uguns rituāls Lazdukalnā 22.06.2012.

      Lazdukalnā, pie Valdiņas, ikgadējais uguns rituāls šogad piektdienas vakarā, 22.06. plkst. 20.00. Palīgos pie rituāla vadīšanas aicināti būt Māris Zvaunis (Latvijas ūdens enerģētikas speciālists) un Vītolu ģimene. Visi mīļi gaidīti. 

        Te - iespaidi no pagājušas vasaras:

http://www.youtube.com/watch?v=MY-6RzUX4es

http://www.youtube.com/watch?v=4_rpofkiedw&feature=player_embedded#!