Ieklausīsimies Dainā:
Visi ļaudis tā sacīja:
Kas dos lietu no nelietas?
Dievs dos lietu no nelietas,
Paliks lieta nelietā.
Urdošais prāts ir gatavs uzdot jautājumus – kas tad tā ir par lietu, kas tad tā īsti ir par nelietu un kas tad tā ir par nelietu, ka pārvēršas lietā? Iespējams, izklausās nesakarīgi. Tomēr mēģināsim izmantot šo Dainu kā punktu Esamības auduma rakstā, ejot no tā vispirms dziļumā, pēc tam arī plašumā.
Raugoties vispārīgi, mēs varam noprast, ka „lieta” ir kaut kas labs, noderīgs, vērtīgs, kamēr „nelieta” ir kaut kas nederīgs, mazvērtīgs, varbūt pat traucējošs. Ieklausoties dziļāk tekstā, mēs varam nonākt pie secinājuma, ka ar „nelietu” ir saprastas grūtās un nepatīkamās dzīves situācijas. Tādas mēs katrs esam piedzīvojuši un izdzīvojuši ne vienu reizi vien, tās sagādā nepatīkamus pārdzīvojumus, rada nepatīkamas emocijas. Tomēr ar laiku mēs saprotam, ka, izdzīvotas, tās mūsos ir atstājušas kaut ko ļoti vērtīgu. Tās mūs ir iemācījušas paraudzīties uz pasauli ar citām acīm, tās mūs ir iemācījušas attiekties pret notiekošo citādāk. Šī iegūtā pieredze tad nu arī ir šī vērtīgā „lieta”, kas izaugusi no traucējošās un nepatīkamās „nelietas”. Pat ja mēs šīs cēloņsakarības neapzināmies (jeb- kā Dainā teikts „Divi dienas mežā gāju / It ne nieka neredzēju’” – kur atrašanās „mežā” simbolizē neapzināšanās stadiju), tās „Dievs dod” un tās vienkārši notiek. Tas ir Esamības likums, saskaņā ar kuru viss tiecas pēc pilnveides.
„Nelietas” izriet un rodas no šīs un iepriekšējo dzīvju atstātajām „nepabeigtībām” – piedzīvotajiem notikumiem, attiecībām, kas mūsu informatīvajā ķermenī atstājuši attiecīgus nospiedumus. Nospiedumi rada vibrācijas, kuras „sakuļ” no Esamības smalkā izejmateriāla tādas situācijas, kas rada iespējas „nepabeigtībām” tapt noslēgtām. Vai tās patiesi top noslēgtas – tas atkarīgs no mūsu iekšējās gatavības un attieksmes konkrētajā situācijā. Viennozīmīgā aksioma - no savām „nepabeigtībām” mēs nekur nevaram aizbēgt. Var jau mēģināt nolīst kalnu alā vai klosterī un ar lozungu „es tagad būšu garīgs” padzīvot vientuļnieka dzīvi, taču „nepabeigtības” jau nekur tālab nepazūd. Tās joprojām mīt mūsos un gaida savu iznācienu.
Atliksim uz brīdi malā „nelietas” un ikdienas ķezas.
Ar ko mums asociējas jēdziens „alķīmija”? Droši vien varētu tikt nosauktas dažādas atbildes, taču viena no visbiežāk sastopamajām noteikti būs šāda – mazvērtīgu metālu pārveidošana zeltā. Respektīvi, mums ir kaut kas nevērtīgs, nevajadzīgs, kas tiek pārveidots par kaut ko vērtīgu un vajadzīgu. Vai saskatāt paralēles ar „nelietām” un „lietām”?
Būtībā cilvēka garīgais ceļš ir īsts alķīmisks process. Savilksim līdzības.
Abos gadījumos mēs runājam par kaut ko netveramu, metafizisku, reizēm prātam nepieņemamu, abos gadījumos mēs no nevērtīgā nonākam pie vērtīgā. Tā būtu pirmā kopsakarība, taču nebūt ne vienīgā.
Alķīmiskā procesā viena no pamatdarbībām cita starpā ir vielas karsēšana. Karsēšanas rezultātā vielā notiek dažādi pārveides procesi, kuri spēj atstāt kvalitatīvu iespaidu uz vielas struktūru. Grūtas un emociju piesātinātas ikdienas situācijas, kuras seko viena otrai, neļaujot atvilkt elpu, mēs nereti dēvējam par „pirti”. Tieši šādā kontekstā Dainās pirts jēdziens ir sastopams jo plaši. Atcerēsimies kaut vai: „Dieva dēli pirti taisa/ Tur Saulīte pērties gāja/ Ar savām meitiņām ...” Saules meitas ir cilvēku dvēseles, kas šajā nosacītajā pirtī (lasi – caur ciešanām) iziet attīrīšanās procesu. Savukārt reālajā pirtī attīrīšanās procesā liela loma ir tieši karsēšanai.
Secinājums, kas izriet no šīm pirmajām divām kopsakarībām – mūsu sadzīve, mūsu ikdienas notikumi patiesībā ir ļoti nepieciešami. Tie gādā izejvielas pārveidošanai. Ja nebūtu ikdienas situāciju, mēs apstātos savā attīstībā. Ne velti Dainā jau aprakstītajā pirtī „Dieva dēli garu meta / Zābakos stāvēdami”. Zābakos tiek staigāts pa zemi. Tātad „pirts” ir šeit, uz zemes. Šeit sadzīvē. Šeit darbā un ikdienā. Šeit situācijās, kas, lai arī nereti ir nepatīkamas, patiesībā ir svētas. Šeit, nevis kaut kur alās, klosteros, uz kurieni dodas garīguma meklētāji un līdz ar to bēg no alķīmiskā procesa, tādējādi bēgot arī no paša garīgā ceļa. Paradokss? Varbūt. Arī paradoksi pieder Esamības daudzšķautņainībai.
Alķīmijā goda vietā celts tā saucamais Filozofu Akmens. Kas ieguvis šo akmeni, tas spēj jebkuru vielu pārveidot zeltā, tas iegūst nemirstību. Padomāsim, ko šis akmens simbolizē.
Ar brīdi, kad cilvēks sevī atklāj patiesību, ka visu ciešanu pamatā ir tikai cilvēka paša attieksme pret notikumiem, ka viss laicīgais ir caurausts ar pārlaicīgo, ka notikumi ir tikai laicīgu formu rotaļa, kuras pamatā ir Mūžība, cilvēks pārstāj ciest. Viņš joprojām var piedalīties formu izrādē, bet jau kā sevi apzinošs aktieris. Ar šo brīdi Filozofu Akmens ir nonācis cilvēka rokās, jo ir apzinātība par to, ka visu, arī nepatīkamo notikumu (lasi - „mazvērtīgo” materiālu) pamatā ir Esamības pārlaicīgā gudrība (lasi - „zelts”). Līdz ar to arī atnāk sevis kā no Mūžības neatrautas daļas apzināšanās un sapratne par nāvi kā ilūziju. Jā, var apgalvot, ka ir iegūta nemirstība. Kur šis Akmens ir meklējams? Protams, pašā cilvēkā. Ne velti iepriekš aprakstītā patiesība ir jāatrod tieši sevī. To nevar iegūt no ārpuses.
Dažādās tradīcijās Filozofu Akmeni dēvē dažādi. Viens no variantiem ir teiksmainais Grāla Kauss. Niansēs var būt atšķirības, taču būtība ir tieši tā pati.
Un, protams, tas ir tas pats Dieva Dēls, kas kā dievišķa dzirksts mīt katrā no mums:
„Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības” (Jāņa 1. vēstule, 5).
Atklāt sevī Dieva Dēlu nozīmē sastapties ar sevi kā jau minēto, no Mūžības neatrauto daļu. Līdz ar to alķīmiskais process ir pabeigts.
Rezumējot visu iepriekšminēto, atgriezīsimies pie cilvēka garīgā, alķīmiskā pārveides ceļojuma ar jau šeit vairākkārt citēto Dainu.
Divi dienas mežā gāju,
It ne nieka neredzēju.
Cilvēka neapzinātās dzīves fāze, alķīmiskās karsēšanas fāze, atrašanās „mežā” (lasi – racionālā prāta maldos) un „neredzēšana”, ka ikdienas mainīgo formu rotaļas caurauž kas dižs un Mūžīgs. „Divi dienas” alegoriski nozīmē to, ka periods var ilgt daudzus mūžus. Šajā fāzē vēl varam ietilpināt arī cilvēka garīgo meklējumu procesa sākumposmu, kad rodas kopsakarību nojausma, bet vēl nav pienācis „ieraudzīšanas” brīdis.
Kad es gāju trešo dienu,
Ieraug’ zelta ozoliņu.
Apskaidrības brīdis, „ieraudzīšanas” brīdis. „Zelta ozoliņš” šeit ir Dievišķās gudrības, Esamības ritu kārtības simbols. Zelts Dainās parasti attiecas uz Dievišķo gudrību, Dievišķo plūsmu; ozols – uz gara pasauli, kas ir pirmavots visam. Šajā brīdī notiek Filozofu akmens atrašana, Grāla kausa atrašana, sastapšanās ar Dieva Dēlu, Saules Meitas precības ar Dieva Dēlu. Bet tas vēl nav viss!
Pie tā zelta ozoliņa
Sudrabiņa upe tek.
Sudrabs ir cilvēka zināšanu simbols. Kā zināms, sudrabs ir mazvērtīgāks kā zelts – cilvēka zināšanas piekāpjas Dievišķās gudrības priekšā. Šīs Dainas rindas simbolizē, ka iepriekš „ieraudzīto” cilvēks ir spējis paņemt savu zināšanu pasaulē, tas nu ir cilvēka rīcībā un var tikt ienests ikdienas dzīvē. Tagad cilvēks ir ieguvis Filozofu Akmeni savā rīcībā! Būtiski ir, ka upe „tek” – šīs zināšanas nav statiskas, tās atrodas plūsmā – tā ir ZINĀŠANA! Cilvēkam ir jāatrodas šajā plūsmā, jābūt zināšanā, ja viņš vēlas iegūto Filozofu Akmeni saglabāt. Šis ir brīdis, kad „Dēls ir Tēvā un Tēvs ir Dēlā”. Turpmākās Dainu rindas apraksta iegūto zināšanu.
Tās upītes maliņā
Dieva Dēli pirti taisa.
Cilvēks no zināšanas upes „maliņā” iznes sapratni par visu pastāvošo kārtību. Par pirti kā karsēšanās un attīrīšanās vietu jau tika minēts.
Tur Saulīte pērties gāja
Ar savām meitiņām.
Saules Meitas kā dvēseles simbols mītiskajās Dainās sastopamas itin bieži. Dieva Dēlu pirti dvēseles izmanto, lai pilnveidotos, uzkrātu pieredzi, iegūtu „lietu no nelietas” un saplūstu vienotībā ar Dieva Dēliem.
Dieva Dēli garu meta,
Zābakos stāvēdami.
Pieredze iegūstama tikai atrodoties šeit uz zemes, uz kuras, zābakos stāvot, Dieva Dēli, jeb Esamība „met garu”, jeb rada dzīves situācijas, kas „pirtī” liek dvēselei attīrīties. Tas notiek neatkarīgi, vai cilvēks to apzinās, vai vēl atrodas nosacītajā maldu „mežā”.
Nobeigumā vēlos pateikt, ka šis raksts tapa referenduma dienā. Lai paliek uz juridisko institūciju sirdsapziņas absurdums par šāda referenduma pieļaušanu. Ar šo rakstu es vēlos dziļā cieņā un pateicībā noliekt galvu gan latviešu valodas, gan mūsu senču vieduma priekšā. Iekodētā veidā Dainas glabā dižas vērtības, un tās ir mūsu saknes.
Ģirts Ančevskis,
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru