Ievadam
Šī
nav parasta grāmata. Tā vēl nav iznākusi, bet jau jāizplata internetā pēc iespējas
daudziem latviešiem un Latvijai lojāliem cittautiešiem. Tā ir maza grāmatiņa,
tikai trīs raksti, tomēr tās iespaids var būt tālejošs. Šis darbs nav parasts
arī citā ziņā – tas rakstīts aiz pārliecības, nevis naudas vai slavas dēļ.
Pāvila
pirmajā vēstulē korintiešiem atrodams viens no Bībeles skaistākajiem tekstiem: „Tad
nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”
Ievas
Nikoletas Dāboliņas trīs īsos, apbrīnojami kodolīgos rakstos izteikta viņas ticība
mūsu valstij, cerība, ka tās nākotne būs gaišāka, un pāri visam, iedvesmojošos
vārdos – mīlestība uz mūsu tautu un valsti. Viņa mums rāda ideālo Latviju, tādu,
kādu savās sirdīs droši vien katrs no mums vēlētos. Un tā nav utopija.Tas ir reāli
sasniedzams mērķis un 1940.gadā mēs pat bijām nogājuši gabaliņu ceļā uz šādu
valsti. Tas ir iespējams mērķis pat samērā īsā laikā, varbūt pāris paaudžu gaitā,
kas ir tikai mirklis salīdzinot ar mūsu tautas 4000 gadu garo vēsturi. Mēs to
noteikti sasniegsim, ja tie, kam uzticam mūsu valsts vadīšanu laiku pa laikam pārlasītu
šos trīs rakstus. Bet ne tikai viņi – mums katram tas jādara. Jā, arī Jums,
man.
Grāmata
iznāk mums nozīmīgā brīdī, pāris dienas pirms 11.Saeimas ievēlēšanas. Atkal
mums paveras iespēja lemt savas tautas likteni, tuvoties mūsu ideālam vai attālināties.
Ieva mūs mudina – iet balsot, neizniekot savu balsi sīkpartijās, balsot par
latviskām partijām un godprātīgiem cilvēkiem, un svarīgākais, pirms vēlēšanām
nest šo vēsti citiem.
Tas
viss ir daļa no mūsu sapņu Latvijas.
Vilis
Vītols
PASAKA PAR LATVIJU
Divdesmit
divi gadi bija mūsu Latvijas Republikas zelta laikmets. Ar visām kļūdām un trūkumiem
- tas ir laiks, kurā pierādījām, ka esam cienīgi, lai mums būtu sava valsts. To
mums neviens nevar atņemt un tikai tam pateicoties, mūsu valsts turpinās.
Divdesmit
divos gados ar čaklu darbu, neatlaidību un lielu garīgu pacēlumu no krāsmatām
un pelniem mēs radījām latvisku taisnības un pārticības valsti.
Divdesmit
gadi pagājuši atjaunotajā Republikā. Vai pēc diviem gadiem varēsim lepoties ar
savu valsti? Divos gados pat viens cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Cik daudz
varam izdarīt mēs visi kopā - divi miljoni latviešu?
Mēs
stundām ilgi varam runāt par to, kas mūsu zemē ir slikti, netaisnīgi un ļauni.
Bet vai mēs zinām, ko tieši un kā gribam mainīt?
Okupācijas
laikā, 80. gadu sākumā, kad veikali mēdza būt tukši kā izslaucīti, tautā klīda
joks, ko šodienas bērniem nesaprast. “Veikalā nav banāni? Bet vai tad jūs tos
pieprasāt?” Šodienas bērni vienkārši pajautātu – “Nu kādēļ tad jūs neprasījāt
tos banānus? Vai tas, kas sevišķs?”
Mēs
nevarējām iedomāties, ka varētu prasīt. Pat veikalā redzot banānus, mēs paietu
tiem garām.
Tāpat
mēs nevarējām iedomāties, ka varam gribēt savas valsts neatkarību. Ja nebūtu
cilvēku, kas visus okupācijas gadus to auklēja savās domās, cīnījās un nežēloja
savas dzīvības, mums šodien nebūtu savas valsts.
Ikkatra,
pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu domās,
tad tiek nosaukta vārdos un tikai tad realizējas dzīvē. Savu
pasauli mēs radām paši. Vai mēs ticam, ka Latvija var būt citādāka? Un ja tā –
tad tieši kāda ir mūsu Latvija?
Es
izstāstīšu pasaku...
Vislabākajā
vietā pasaulē ir kāda zeme. To neskar ne stipras vētras, ne zemestrīces. Tajā
krāšņi mainās visi četri gadalaiki, katrs nākdams ar savu skaistumu un dāvanām.
Tās
balti smilšainos krastus apskalo jūra – skaista un tīra. Cauri zemei plūst
lielas un mazas upes, zilajās debesīs spoguļojas dzidri ezeri. Pusi zemes klāj
zaļi meži, kuros mīt dzīvnieki un putni, kādus citās zemēs vairs nesastapt.
Auglīgā zeme ir sakopta kā dārzs.
Uz
katra pakalna, kokiem apvīta stāv lauku māja, kurā mīlēti, laimīgi, veselīgi un
zinātkāri aug vismaz četri bērni. Viņi palīdz vecākiem strādāt savā saimniecībā
vai nelielā ražotnē. Ik darba dienu viņi dodas uz savu mazo lauku skolu,
paaugoties brauc uz apriņķa skolu, kurā mācās savas tautas vēsturi, literatūru
un ģeogrāfiju, dzied korī, mācās ķīmiju, fiziku, matemātiku un vairākas svešvalodas.
Šīs
zemes bērni ir gudrākie un spējīgākie pasaulē. Šajā zemē dzīvo skaistākās
meitenes, gudrākie un brašākie puiši, mīlošākās mātes un tēvi.
Cilvēki,
televīzija un radio runā, dzied, raud un smejas latviešu valodā.
Svētdienās
ģimenes dodas uz baznīcu vai saieta namu, kas vienlaicīgi ir garīgās un
sabiedriskās dzīves centrs. Sabiedrībā valda savstarpēja mīlestība, cieņa un
izpalīdzība.
Gludi
un kārtīgi ceļi un dzelzceļi savieno vietas un cilvēkus. Valsts eksporta
bilance četras reizes pārsniedz importu. Eksportē augstas kvalitātes pārtiku,
koksnes izstrādājumus un papīru, augsto tehnoloģiju izstrādājumus,
medikamentus, kosmētiku, dizaina priekšmetus, rokdarbus, mūziku un mākslu.
Svarīgākos
pagasta, novada un valsts jautājumus cilvēki izlemj, tieši balsojot. Valsti
vada cilvēki, kas bauda vispārēju cieņu un uzticību. Tiešās vēlēšanās tiek ievēlēts
pats spējīgākais, godīgākais un gudrākais tautas pārstāvis – valsts Prezidents.
Zemi
apsargā neliela, izcili profesionāla, uzticama un moderni bruņota armija. Visi
darbspējas vecuma vīrieši un liela daļa sieviešu ir zemessardzē. Šajā zemē nav
noziedzības, netiklības, alkoholisma, narkomānijas, pamestu bērnu un slimu un
vecu cilvēku.
Valsts
visā pasaulē ir slavena ar talantīgajiem cilvēkiem, īpašo latviešu kultūru, mākslu
un arhitektūru, drošību, kārtību un tīrību, kādu citur nesastapt.
Visā
pasaulē runā par šo laimes zemi.
Šī
ir mana Latvija. Kāda ir jūsu Latvija?
Vai
uzdrīkstaties sapņot? Vai labi sapņi var būt pārāk lieli un pārdroši? Vai
pieticīgi sapņi vairs ir sapņi?
Tie,
kas smejas par lieliem sapņiem, paši nav spējīgi ne tādus izsapņot, ne izstāstīt,
ne arī izvest dzīvē. Tie ir mazi, sīku iegribu un zemu tieksmju cilvēciņi. Viņu
laiks tuvojas beigām.
Viņi
baidās zaudēt savus sīkos sapņus, jo tie ir pretrunā ar mūsu lielajiem.
Aiz
bailēm viņi mūs māna un stāsta, ka nedrīkstam sapņot, nedrīkstam gribēt.
Pēc
tam nokauj patiesību un neļauj to runāt - tā esot pārāk radikāla un dažiem var
radīt kaunu, individuālās neērtības un materiālus zaudējumus.
Kā
pēdējo iznīcina mīlestību - darba un radīšanas prieku.
Bez
sapņiem, aizbāztām mutēm, sasaistītām vai bezcerībā nolaistām rokām, mēs būsim
tieši tādi, kādus mūs grib redzēt svešas varas un viņu kalpi. Vislabāk lidostā,
gaidot uz aizejošo reisu - ar visiem bērniem un ģimenēm.
Neļaujiet
tam notikt.
Izsapņojiet
savu Latviju. Noticiet tai. Stāstiet par to citiem. Un tad soli pa solim radiet
Latviju.
Vissvarīgākās
lietas nemaksā neko. Priecāsimies par sauli, vēju, lietu un dabu mums apkārt –
laukiem, mežiem, Ventas rumbu un jūru.
Smaidīsim
viens otram – uz ielas, veikalā, autobusā.
Pasveicināsim
un uzmundrināsim viens otru. Mēs zinām, kā sirdi sasilda viens silts un
latvisks “Labrīt!”
Iedosim
kaut dažus santīmus vai maizes klaipiņu otram cilvēkam, kam gribas, bet nav ko ēst.
Mīlēsim
savus un svešus bērnus. Palīdzēsim veciem un slimiem cilvēkiem.
Sakopsim
savu māju, dārzu, sētu vai ielu. Stādīsim kokus un puķes.
Mācīsimies
un dalīsimies savās zināšanās ar tiem, kam tās var noderēt.
Pulcēsimies,
spriedīsim un lemsim sev svarīgas lietas. Skaļi un droši prasīsim to, kas mums
svarīgs. Teiksim un prasīsim pretī patiesību.
Nebrauksim
projām, nepārdosim savu zemi, nepametīsim savus bērnus!
Nekādi
pasaules labumi nespēs aizstāt viņiem mūsu mīlestību un uzmanību.
Neviena
pasaules zeme nebūs tik skaista, lai kompensētu dzimto valodu, Latvijas ainavu,
smaržas, skaņas un draugu pleca sajūtu blakus.
Soli
pa solim celsim savu sapņu zemi.
Divdesmit
gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atsijātu graudus no pelavām. Mēs varam vērtēt
cilvēkus pēc darbiem, nevis vārdiem vai frizūrām. Turēsim acis un ausis vaļā!
Neklusēsim, ja zinām patiesību!
Vēl
divi gadi un atjaunotajai Latvijai būs divdesmit divi gadi.
Divos
gados bērns aug, iemācās staigāt, runāt un kļūst par mazu, bet izteiktu personību.
Divos
gados maza zīle izaug par ozolu, kas nav sajaucams ar citiem kokiem un pēc gadu
simtiem tiks drukāts uz naudas zīmēm.
Cik
daudz divos gados varam izdarīt mēs visi kopā - divi miljoni latviešu?
Iztaisnosim
muguras un ievilksim elpu - mēs varam neticami daudz!
Jo
mīlam sevi un savu sapņu zemi - Latviju!
SAEIMAI. KO TEIKTU ES...
Cienījamie
Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!
Pateicos
par lielo godu jūs uzrunāt – tos nedaudzos, kas atrodas šajā zālē nevis goda,
privilēģiju vai naudas dēļ, bet gan lai darītu visu iespējamo savas tautas labā.
Es pateicos jums, ka esat šeit.
Es
pateicos jums, ka esat tik stipri un ikdienas spējat atrasties vienā telpā ar
tiem, kam te nebūtu jābūt. Es to nespētu.
Es
pateicos jums, ka ikdienas esat spējuši pārkāpt pāri absurdam, ļaunumam un aprēķinam,
ka esat likuši tam pretī gaišu prātu un mīlestību uz savu tautu, uz Latviju. Es
pateicos jums, kas strādā 24 stundas diennaktī un kuru darbu nespējam atlīdzināt
citādi, kā vien ar savu mīlestību un pateicību. Es gribu, lai jūs zināt, ka
tauta to nekad neaizmirsīs. Laiks visu izvētī un saliek pa vietām.
Daudzi
šo namu izmanto, lai sekmētu savu personīgo biznesu, garlaikotos, izklaidētos
un vēl saņemtu algu no tautas kabatas. Kādam vēl sarkanā LKP biedra karte svārku
iekškabatā sirdi silda un citam būtu jāsēž cietumā, nevis Saeimā. Dažiem labāk
patiktu uzrunu saņemt krievu valodā un tikt dēvētiem par „biedriem”. Tik
daudziem kalpa līkums mugurā nav izzudis, kaut divdesmit garus gadus jau dzīvojam
brīvā valstī. Vien kungi citi.
Dīvaini,
ka jūs sēžat šeit – neatkarīgās Latvijas Republikas Saeimā!
Ziniet
- šī ir jūsu zvaigžņu stunda. Tieši jūs varat darīt mūs laimīgus. Un tieši
tagad. Tas ir tik vienkārši – ejiet prom no šī nama un nekad nenāciet atpakaļ!
Esmu
parasta latviešu sieviete, kā daudzas citas. Viss mans pieauguša cilvēka mūžs
pagājis nepārtrauktās pārmaiņās un cīņā par izdzīvošanu. Esmu piedzīvojusi trīs
naudas maiņas. Esmu strādājusi par šuvēju, skolotāju, apkopēju, pārdevēju, noformētāju,
mākslinieci, ierēdni un projektu vadītāju.
Neesmu
neko iekrājusi un man nepieder nekas vairāk kā dažas sadzīvē derīgas lietas -
man nav ne sava dzīvokļa, ne mājas, ne mašīnas. Kur vien varu, braucu ar
riteni. Bet es esmu izaudzinājusi trīs labus bērnus. Ļoti ceru, ka Latvijai.
Es
dzīvoju savu dzīvi un ik pa laikam dzirdu, kā jūs dzīvojat savu. Es jūs redzu
televīzijā un dzirdu radio. Es gandrīz ik dienas dzirdu sliktu par jums.
Jūsu
lēmumi ietekmē manu dzīvi, bet manas domas un lēmumi pagaidām nekādi nespēj
ietekmēt jūsējo.
Atkal
dīvaini. Mēs esam tik maz. Un Latvija ir tik maza un mīļa.
Kādēļ
mēs nezinām, ko jūs ikdienas darāt? Kādēļ par svarīgiem lēmumiem mēs uzzinām
tad, kad jau ir par vēlu? Kādēļ jūs nejautājat mums, kad nezināt ko darīt? Kādēļ
mēs nevaram aprunāties ar jums? Kādēļ jūs esat tik tālu? Jūs taču strādājat pašā
Rīgas centrā.
Es
gribu, lai jūs biežāk ar mums runājat. Es gribu, lai ik nedēļu satiekat aci
pret aci vecus un slimus cilvēkus, kas dzīvo nebeidzamā trūkumā, izmisušas mātes,
kurām nav par ko apģērbt bērnus uz skolu, pazemotus vīrus spēka gados, kuriem
nav darba un kuri nespēj un negrib pamest Latviju un savu ģimeni, lai dotos peļņas
meklējumos uz ārzemēm. Es gribu, lai jūs satiekat zemniekus un uzņēmējus
laukos.
Es
gribu, lai jūs dzirdat, cik piesārņotā valodā runā mūsu tauta. Es gribu, lai jūs
ikdienas braucat autobusā un dzirdat, kā diktors krievu valodā pazemo mani un mūsu
valsti.
Es
gribu, lai jūs dalāt ar mums mūsu bēdas un priekus.
Es
gribu, lai jūs esat kopā ar mums, nevis apšaubāmā kompānijā dzeltenās preses
lappusēs.
Es
drīkstu gribēt, jo maksāju jums algu. Kad redzat sētnieku, kas slauka ielu,
ziniet -arī viņš maksā jums algu. Mēs esam jūs pieņēmuši darbā. Un jūs visi kopā
savu darbu neesat labi paveikuši.
Tik
daudzi cilvēki man apkārt saka, ka neies uz vēlēšanām. Viņi domā, ka tādā veidā
izteiks protestu, vēlēšanas nebūs likumīgas, kaut kas mistisks notiksies un
viss pēkšņi mainīsies.
Daudzi
vairs netic sava balsojuma spēkam un iespējām izmainīt valsti. Citi uzskata, ka
rezultāti tiek viltoti. Tiešām – ir taču neticami, ka te ir tik daudz to, kam
te nebūtu jābūt!
Mēs
esam jums uzticējušies un mēs gribam uzticēties.
Mūsu
Latvija ir tik maza un mīļa. Un mūsu tauta tik čakla, sīksta un gudra. Mēs esam
pelnījuši cerību uz taisnīgu un pārtikušu valsti. Mēs esam pelnījuši, lai visi šeit
sēdošie domātu un runātu latviski.
Mēs
esam pelnījuši, lai pār šī nama slieksni kāpj tikai tie, kas domā un strādā
mums un Latvijai!
ĶĒDES VĒSTULE SILTĀM ROKĀM
Vai
esi kādreiz saņēmis ķēdes vēstuli, kas sola laimi, pārticību un brīnumu, ja
vien to pārsūtīsi tālāk vairākiem cilvēkiem? Jā, Tu nemaldies. Šī būs viena no
tām. Tikai kāda mistiska spēka vietā šoreiz Tu sev palīdzēsi pats.
Drīz
ir Saeimas vēlēšanas.
Nav
taisnība, ka neejot uz vēlēšanām Tu kaut ko pierādīsi vai izteiksi protestu.
100
cilvēki Saeimā tiks ievēlēti vienalga. Tikai Tu nebūsi tiesīgs viņus kritizēt.
Ja
paskaties atpakaļ mūsu nesenajā vēsturē, tad tomēr katra jaunievēlētā Saeima
bijusi vismaz par 5% labāka par iepriekšējo. Ja rīkosimies atbildīgi, šī būs
daudz labāka.
Mūsu
domas par politiku ir tik sliktas, ka kauns par to runāt.
Kad
cietīsi kārtējās nejēdzības vai netaisnību valstī, būsi zaudējis darbu, uzņēmumu
vai pat mājas, vienalga būs jāmet kauns pie malas un jāraud citiem uz pleca.
Tādēļ
aprunājies ar saviem radiem, draugiem un kaimiņiem, īpaši vecākā gadagājuma
cilvēkiem un jauniešiem. Vai viņi ies uz vēlēšanām un par ko viņi balsos?
Būtu
labi ļaut mūsu vecīšiem saprast, ka tie, kas sola labu Latviju, ir darījuši
visu, lai tā būtu laba tikai viņiem pašiem, bet nelaba mums visiem citiem.
Pensijas
nekļūs lielākas no lieliem solījumiem vien.
Būtu
labi likt jauniešiem saprast, ka iet uz vēlēšanām un balsot šobrīd ir tikpat
liela atbildība pret Latviju, kā piedalīšanās Brīvības cīņās 1919.gadā.
Nebalso
par sīkpartijām, kas nepārvarēs 5% barjeru. Tā Tu piešķirsi papildus vietas tām,
ko nevēlies redzēt visvairāk.
Balsošanu
ar tukšām aploksnēm varētu nosaukt par konstruktīvu protestu, taču atceries –
tie, kas uzskata mūsu valsti par kļūdu, tā nedarīs!
Ja
vēlies izbaudīt krievu partijas veidotu valdību, aizbrauc uz kādu Krievijas
pilsētu un pārdomā, vai vēlies, lai Latvijā būtu tāpat. Ja Tev patīk krievu
valoda un mentalitāte, varbūt paliec tur, bet nepakļauj visu latviešu tautu
savai izvēlei. Krievu menedžments kopš Jāņa Briesmīgā laikiem nav mainījies. Tā
galvenās pazīmes – ģimenes būšana, korupcija, meli, slinkums, nolaidība un prātam
neaptverama nežēlība. Krievu vecticībnieki reiz Latvijā ieradās tieši tādēļ,
lai būtu pēc iespējas tālāk no tā visa.
Lojāliem,
ar loģisko prātu un godaprātu apveltītiem Latvijas pilsoņiem ir diezgan plaša
izvēle. Jā – katrā no politiskajām apvienībām ir arī cilvēki, kas nav pelnījuši
būt Saeimā. Taču tieši Tavā varā ir to izlemt. Katrā no šiem spēkiem ir vismaz
daži cilvēki, kas ar darbiem pierādījuši, ka kalpo Tev, man un mums visiem.
Vai
atceries tos brīžus, kad kādu politiķi esi gribējis nošaut, ielikt cietumā,
aizsūtīt uz Pleskavu vai vismaz atlaist no darba?
Ja
zini, ka kāds politiskais veidojums pilnā sastāvā ir pelnījis šīs represijas,
izmet sarakstu papīrgrozā un iedomājies, ka Tu piepildi savas dusmas un
aizvainojumu. To pašu vari iedomāties, ja no vēlēšanu biļetena, kurā pārsvarā
ir cienījami cilvēki, izsvītrosi vārdus, kas pārējos apkauno.
Savukārt,
ar plusiņiem atalgo tos, kas ar darbiem pierādījuši, ka pārstāvēs Saeimā Tavas
un Tev tuvu cilvēku intereses un uzskatus.
Īpašs
veltījums Tev, kas esi nobalsojis „ar kājām”:
Paskatieties
uz to debess pusi, kur šobrīd ir Latvija, un atceries, ka mēs Tevi mīlam un
gaidām atpakaļ. Bērni, vecāki, brāļi, māsas, radi un draugi Tevi gaida. Un
tikai kopīgiem spēkiem mēs varam panākt, ka Latvija ir vieta, kur Tev dzīvot,
strādāt un būt laimīgam.
Vēlēšanu
iecirkņi strādās visās pasaules valstīs, kurās dzīvo Latvijas pilsoņi.
Neizmirsti paņemt līdzi pasi!
Ja
nodosi šo vēstuli 10 cilvēkiem, mūs piemeklēs brīnums – latviska, pārticīga un
godīga valsts. Varbūt pavisam drīz. Ja pārsūtīsi 20 cilvēkiem - vēl labāk.
Nepārrauj
šo ķēdi. Iedomājies, ka tā ir silta un mīļa drauga roka, ko sniedz otram
latvietim vai lojālam Latvijas pilsonim!
PĒCVĀRDAM
Lūdzu kopē un pavairo šo grāmatiņu – gan tekstus, gan zīmējumus!
Dod tos krāsot
bērniem, lai gan viņi zina labāk par mums, cik mūsu Latvija ir skaista un mīļa.
Atceries, ka lielākā daļa vecakās paaudzes internetu
nelieto. Iepriecini
tos, kas pat avīzi nevar nopirkt. Tādu mūsu vidū ir ļoti daudz.
Tas ir ne tikai atļauts, bet pat ļoti ieteicams.
Noteikums
ir tikai viens – Tu nedrīksti par to saņemt naudu.
Pārdomā,
kādu Latviju Tu vēlies un uzraksti man savu pasaku! Te gan noteikumi ir vairāki
- tai jābūt pozitīvai, iedvesmojošai un ar labām beigām.
Tu
vari iedomāties un aprakstīt, ka Andris Šķēle atdod visas savas bagātības
valsts parādu dzēšanai, pārceļas uz mazu koka mājiņu Vidzemē un audzē rozes. Viņš
beidzot ir laimīgs un padara laimīgus citus. Viņš dzied sava pagasta korī un
valsts svētkos 18.novembrī iet lāpu gājienā cauri Rīgai. Cilvēki, viņu
satiekot, draudzīgi sveicina.
Tu
vari iedomāties, ka līdzīgi rīkojas visi citi, kas savu bagātību ieguvuši
nelikumīgi vai netaisnīgi – uz mūsu zemes un tautas nelaimes rēķina.
Tu
vari iedomāties, ka Latvijā atkal būvē lidmašīnas un ražo fotoaparātus. Tu vari
iedomāties, ka pasaules ostās uz mūsu kuģiem atkal plīvo mūsu karogi.
Tu
vari iedomāties, ka visi latvieši atgriežas Latvijā un padara mūsu valsti par
ekonomisko brīnumu un paraugu visai pasaulei.
Tu
vari iedomāties, ka jaunieši Rīgas ielās dzied latviešu tautasdziesmas - sava
prieka pēc. Ne tikai Dziesmu svētkos, bet tādēļ, ka ir lepni un laimīgi par
savu valsti.
Apraksti vai uzzīmē, kā tieši tas būs un notiks, un tici
– tas kļūs par īstenību!
Ieva
Nikoleta Dāboliņa
31.08.2011.
ievadabolina@gmail.com
