„Tātad, tu vēlies parunāt ar mani?”, pajautāja Dievs.
„Ja Tev ir laiks”, es atbildēju.
Dievs pasmaidīja: „Mans laiks ir mūžība. Kādus jautājumus tu man vēlies uzdot?"
„Labi. Kas visvairāk Tevi pārsteidz cilvēkos?”
Dievs atbildēja…
„Viņiem apnīk bērnība, viņi tiecas ātrāk izaugt, bet tad atkal ilgojas kļūt par bērniem. ”
„Viņi sabojā savu veselību, pelnot naudu, bet pēc tam tērē visu savu naudu, cenšoties izārstēties.”
„Drudžaini domājot par nākotni, viņi aizmirst tagadni, tāpēc nedzīvo nedz tagadnē, nedz arī nākotnē.”
„Viņi atsakās no bērniem un to audzināšanas, aizstājot tos ar pastaigām ar kaķiem un suņiem.”
„Viņi dzīvo tā, it kā būtu nemirstīgi, un mirst tā, it kā nekad nebūtu dzīvojuši.”
Un tad es pavaicāju: „Kādu mācību kā tēvs Tu vēlētos, lai iemācītos Tavi bērni?”
„Negaidiet cieņu pret sevi, bet izrādiet cieņu citiem.”
„Nemeklējiet sapratni, centieties saprast citus.”
„Nepieprasiet mīlestību sev, bet tiecieties dāvāt savu mīlestību citiem.”
„Zaudēt naudu, prestižu, veselību vai pat pašu dzīvību nav tik briesmīgi. Vislielākais zaudējums ir zaudēt ticību.”
„Ko vēl Tu vēlētos, lai Tavi bērni zinātu?”
„Tiem kas man tic, nāve nav gals, bet gan sākums. Sākums ieejai mūžības valstībā. Bet ateistiem un materiālistiem nāve ir vienkārši beigas. Beigas visam, ar ko viņi sevi identificē domājot, ka tas pastāvēs mūžīgi.”
„Tāpēc ir divas ārkārtīgi būtiskas lietas: nobrieduša un godīga materiālās dzīves briesmu un ciešanu apzināšanās, un ticība tam, ka Mani svētie vārdi ir atnākuši, lai sniegtu mūžīgajai dvēselei augstāko patvērumu.”
„Paldies Tev, ka veltīji man laiku”, es pazemīgi teicu.
Dievs uzsmaidīja un atteica: „Vienkārši saki saviem lasītājiem, ka Es allaž esmu viņiem pieejams. Taču Es nekad neiejaukšos brīvībā, ko esmu tiem devis. Es ļoti gaidu viņu atgriešanos mājās, lai arī kad viņi izvēlētos to darīt.”
Harē Krišna
Dhīrašanta dāsa
